1964. gada 23. aprīlī. Pirms 60 gadiem PSRS Ministru padome izdeva pavēli visas Padomju Savienības republikās pastāvošās skaņuplašu ierakstu studijas un fabrikas apvienot vienā PSRS Kultūras ministrijai pakļautā uzņēmumā "Vissavienības skaņuplašu ierakstu fabrika "Melodija"".

Pavēle stājās spēkā tā paša gada 11. maijā, un līdz ar to Latvijas PSR ierakstu uzņēmums, kas ar tādu pašu nosaukumu bāzējās Kalnciema ielā 40, Rīgā, zaudēja nosacīto autonomiju. Fabrika 1931. gadā bija dibināta kā "Bellacord Electro", padomju okupācijas laikā nacionalizēta, pēc kara nosaukta par "Rīgas skaņuplašu rūpnīcu", tad 1958. gadā pārdēvēta par "Līgo", līdz 1961. gadā – par "Melodiju". 60. gadu Padomju Latvijas prese ar zināmu gandarījumu atzīmēja, ka Maskava jaundibināmajam ierakstu gigantam, kas līdzās iepriekš minētajam apvienoja arī ražotnes Tallinā, Viļņā, Alma-Atā (Almati) un Tbilisi, izvēlējusies tieši Rīgas uzņēmuma nosaukumu. Vissavienības skaņuplašu firmas "Melodija" nodibināšana tika pasludināta par vienu no 1964. gada PSRS tautsaimnieciskajiem panākumiem. 

Padomju Savienības "Melodija" patiešām kļuva par lielāko skaņuplašu uzņēmumu pasaulē – monopolu, kas gadā saražoja aptuveni 135 miljonus skaņuplašu. 

Rīgas "Melodijas" un tās Viļņas un Tallinas filiāļu pamatuzdevums bija apgādāt Baltijas republikas un Krievijas ziemeļrietumu daļu, kā arī sūtīt plates uz padomju satelītvalstīm Austrumeiropā. Pieprasīti bija Raimonda Paula un izklaidējošas estrādes ieraksti, taču līdz ar oficiālo pakļaušanos Vissavienības apritei palielinājās arī ideoloģizētas produkcijas apjoms, kādu no laba prāta neviens nepirka". "Melodijas" mantiniece Rīgā SIA ‘’RiTonis’’ pēdējo skaņuplati izlaida 1993. gadā, bet 1999. gadā uzņēmums bankrotēja oficiāli, kamēr mūsdienu Krievijā zīmols "Melodija" pazīstams joprojām.

Valdības Vēstnesis, 1924. gada 23. aprīlī

Nacionālā teātrī šos svētkos pirmoreiz izrādīja Zeltmata teiksmu "Arājdēls", kura domāta pēc sava satura un idejas ir lieliem, ir bērniem. Pamatojoties uz tautas pasaku vielu, arājdēla cīnīšanos ar lielkungu un velnu un viņa uzvaru, ķēniņmeitas atsvabināšanu, autors ar to simbolizē – ko vairākkārt lugā arī skaidri pasaka (pat drusku vairāk, kailāki, nekā pienācās) – visas mūsu tautas likteni, viņas cīņas pret apspiedējiem varmākiem un viņas galējo uzvaru. 

Tomēr šī uzvara, pēc tēlojuma spriežot, nav vēl galīga. Arājs aizmirst zemē nepaceltu savu "Laimes maisu" – ko paķer un aiznes beidzot, ļaunīgi smiedamies, tumsas vadonis. 

Tas it kā simbolā rāda, ka arājdēlam sagaidāma vēl daža cīņa un tas nevarēs vis mierīgi atdusēties uz iegūtiem lauriem. Luga ar savu pasakveidīgo saturu iznāk raiba un dzīva un tādēļ būs patīkama sevišķi bērniem, kuri pirmizrādē kā svētku dienā bija sanākuši diezgan kuplā skaitā un ar jautrību sekoja lugas gaitai. Arī pārējā publika bija atsaucīga, pat stipri skaļa. Laida darbā gan rokas, gan kājas. Tas izskatījās drusku pēc sarīkotiem klaķieru paņēmieniem. Tāda pati neparasta dzīvība un uzmanība pie skatuves priekškara. Tādus skatus novēroju pirmoreiz mūsu Nacionālā teātrī.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.