22. augusts vēsturē un senās avīzēs. Pirmā ārlietu ministra bojāeja

1925. gada 22. augustā. Pirms 100 gadiem traģiskā autokatastrofā Tukuma apkaimē Latvija tikai 38 gadu vecumā zaudēja izcilu politiķi, vienu no nozīmīgākajiem Latvijas valstiskuma veidotājiem un pirmo neatkarīgās Latvijas ārlietu ministru Zigfrīdu Anna Meierovicu (1887–1925).

Tukuma apriņķa priekšnieks Aleksandrs Kārkliņš ziņojumā Iekšlietu ministrijai rakstīja: "Sestdien, 22. augustā, ap plkst. 2 pēc pusdienas ārlietu ministrim Meierovicam braucot automobilī viesos pie radiem uz Sēmes pagasta Druku mājām, 16. verstē uz Tukuma–Brizules ceļa, kur minētā vieta ir stipri augsta, šaura un mīkstu grunti, zemes gruntei brūkot, automobilis nogāzies grāvī, pie kam iekša sēdošie Meierovica šķirtā kundze Anna Meierovice ar diviem bērniem, automobilim krītot, izsviesti ārā, bet pats Meierovics ar vecāko dēlu Helmutu un šoferi Kalniņu palikuši zem automobiļa. Šofers Kalniņš, kuram blakus sēdējis Helmuts Meierovics, no redzamas nāves izglābušies, pateicoties tam apstāklim, ka automobilis krītot uzstutējies uz stūres, bet ministrs Meierovics, kā augstāk sēdošs, dabūjis krītot stipru triecienu un izvilkts no automobiļa apakšas bez dzīvības zīmēm. Tā kā notikuma vietas tuvumā nav neviena ārsta, tad Meierovica kundze līdz ar savu radinieku Pauli Minderu, Sēmes Druku mājas saimnieku, atgādāja Meierovicu uz Tukumu, kur steidzoši pieaicinātais Tukuma apriņķa ārsts Dr. Bīlovs konstatēja Meierovica nāvi. Ņemot vērā šķirtās Meierovica kundzes histērisko stāvokli un viņas bažas par to, vai cietušam vēl kaut kas nav līdzams, apriņķa priekšnieks personīgi, nenogaidījis tiesas medicīnisko apskatīšanu, Annas Meierovic kundzes un Paula Mindera pavadībā nogādājis cietušo uz Rīgas Sarkanā krusta slimnīcu, kur arī prof. Jankovskis konstatējis iestājušos nāvi."

Laikabiedri allaž uzsvēruši Z. A. Meierovica Dieva doto diplomāta talantu. 

Diplomāts Miķelis Valters (1874–1968), kurš nelaiķi pazina kopš jaunības, vēlāk atmiņās atzīmēja, ka viņš ļoti rūpīgi gatavojies visām sarunām, bijis teicams analītiķis, laikus apsvēris visus par un pret, kas rezultātā ļāvis sasniegt vēlamo, pat ja sākumā tas šķitis bezcerīgi. Vērojot cilvēkus sarunās, kalkulējis, ar kuru vislabāk runāt, un lielu vērību veltījis ar personu saistītām detaļām: "Viņš tādēļ arī vienmēr zināja, kā pie katra atsevišķi pieiet, kad mēģināt parunāt, kad nākt ar ierosinājumu. Labi vispirms izpētīt personu, viņas raksturu, garastāvokli un tikai tad tai tuvoties."

"Jaunākās Ziņas", 1925. gada 22. augustā

Kuldīga. Savādas lietas notiek mūsu skolu dzīvē. Jau no agrākiem laikiem vācu pamatskola veicina pārtautošanas darbu, audzinādama citu tautu bērnus vācu valodā un garā. Bet laiki grozās. Izauga Latvijas jaunā nacionālā skola un vācu pamatskolai gribot negribot nācās atdot latvju bērnus latvju skolai. Bet ar mūsu žīdiem tas negāja tik vienkārši. Pēc trīsgadu cīņas mums tomēr izdevās viņus piespiest pārvietot savus bērnus savā nacionālā skolā. Bet te iejaucās vācu izglītības pārvalde un ar visiem līdzekļiem cenšas atstāt žīdu bērnus zem saviem spārniem. Tādēļ viņi pārpludina lūgumiem un pieprasījumiem visas "augstākās instances", cenšoties tādā veidā tikt vaļā no neērtā skolu valdes lēmuma. Bet viņu lūgumi palika neievēroti. Tomēr vācu skolu pārvalde oficiālā rakstā uzaicina Kuldīgas vācu pamatskolu neizpildīt ministrijas un skolu valdes lēmumus. Vai mūsu vietējās un centrālās valdības iestādes mierīgi skatīsies, kā mūsu valsts tiesiskās iekārtas pamatus mīda kājām?