15.7 °C
Turpat 30 gadu senie notikumi, sēžot pie kafijas tases, atkal un atkal aizved mani laikā, kad it kā zāle bija zaļāka un konfektes saldākas.
Tā laika puikām, kas nezināja tādas spēļu konsoles un viedos tālruņus, nevajadzēja daudz patiesam priekam un smaidam. Vien sagaidīt darba dienas beigas, kad tēvs pārnāca no rūpnīcas ap pulksten 17:15. Visu dienu nocieties un garlaikojies, vajadzēja tik paķert no kambara pelēko auduma mugursomu ar dažām, kā vecmamma teica, bada pātagām, uzrausties kopā ar tēti mopēda Delta mugurā un doties uz tuvējo karpu dīķi, ko apsaimniekoja Kurzemes atslēgas kooperatīva vīri Aizputē.
Tā bija tikai viena no nedaudzajām copes vietām, kur pavadīju savas bērnības dienas. Sākot šķetināt galvā esošās atmiņas, uzplaiksnī siltie vasaras vakari, sienāžu sisināšana, rāmā, spogulim tik līdzīgā ūdens virsma, kur ik palaikam izveļas kāda karpu mamma. Vai aromāts, kurš uzvirmo no tikko atvērtās copes somas, kurā no iepriekšējās reizes aizmirsts kāds mitrs maizes gabaliņš.
Atceros šīs sajūtas, kad ielaid starp doņiem savu pašdarināto pludiņu un saproti, ka ir izdevies. Tas stāv, kā vajag, un nekur nekas nav sagāzies vai neslīkst. Šampanieša korķis un putna spalva, bonusā mammai nočieptās nagu lakas, lai iekrāsotu spalvas galu. Tā bija sētas puiku misija – izveidot līdzīgu kā tiem, kas redzami plauktā Liepājas veikalā, kur tiku varbūt reizi pusgadā, kad apmeklējām pilsētu.
Smagā stiklašķiedras, tumši brūnā makšķere ar masīvajiem metāla riņķiem un apaļo inerces spoli nebija šķērslis septiņgadīgam puikam, lai veiksmīgi piemānītu kā karpas, tā līņus. Tad vēl tie kaitinošie asarīši, kas visu laiku rausta sliekas garāko galu vai ierij āķi līdz pašam dibenam. Ja trāpās lielāka karpa, tad kāta gals tiek iespiests starp kājām un inerces spole griezta kā vinča. Karpa trako, un visapkārt vien zāles un ūdensrožu ceri. Vienīgais, ko tajā brīdī dzirdu, ir tētis, kurš vienmēr saka: “Tu tikai prātīgi, netrako, tikai visu mierīgi!” Fu! Tas atslābums un puikas uzvaras garša, kad iecel zivi uztveramajā tīkliņā vai vienkārši izvelc to uz sauszemes, nav aprakstāma.
Lielajās pilsētās, kā Liepāja un Rīga, varēja tikt uz kādu nometni, taču man kā mazpilsētas puikam nācās tās aizstāt ar piedzīvojumiem kopā ar tēti un nereti arī ņēmām līdzi manu labāko draugu. Īstas skautu nometnes un kempinga lietas mani sagaidīja vasarās, kad tētim bija atvaļinājums vai vienkārši izbaudījām nedēļas nogales kopā.
Reiz uz piecām dienām devāmies, kā teiktu šodien, ekspedīcijā. Nokrāvuši mopēdu ar piepūšamo gumijas laivu, telti, makšķeru somu, pārtikas maisu un kādu nelegālu zivju tīklu, jo tad bija citi laiki, devāmies Kalvenes tumšo ezeru virzienā. Kalvenes apkārtnē atrodas vairāki ezeri, tumši un kūdraini, kur līņu, asaru un līdaku ka biezs. Atceros, ka vīri runāja par šiem ezeriem ar nelielu bijību, jo apvidus purvains un aizaudzis, tikai retais zināja, kā piebraukt pie ūdens. Klīda nostāsti, ka šajos ezeros Otrā pasaules kara laikā Krievijas karaspēks esot sadzinis uz ledus savus tankus un ledu saspridzinājis pirms bēgšanas. Tā nu šie tanki tur guļot līdz šim.
Ieradušies īstajā vietā, protams, ierīkojam nometnes vietu. Vienīgā vieta pie ezera ar stingru pamatu zem kājām, jo visapkārt purvaini un stiegoši krasti. Telts, ugunskurs un ledusskapis. Jā, ledusskapis. Tā mēs dēvējam apmēram metru dziļu tikko izraktu bedri, kurai pāri saliekam biezus zarus. Zemes vēsums uztur mūsu līdzi paņemto pārtiku mazliet ilgāk svaigu. Neko daudz jau līdzi neņēmām, atceros, ka bija vien daži gurķi, sīpoli, ķiploki, kartupeļu maišelis, sāls, pipari un laikam kāda konservu bundža ar tūristu brokastīm. Pārējais viss bija pašu rokās – ēdīsim vienreiz vai arī vairākas reizes dienā. Bet nojaušu, ka tētim bija rezerves plāns. Vai arī bija ļoti drosmīgs un pārliecināts par mūsu varēšanu makšķerēšanā un sēņošanā.
