Latvijas Makšķerēšanas sporta federācijas valdes loceklis un makšķernieks Kristaps Kotāns par savu saistību ar ūdeņiem stāsta, ka tā esot gēnos, jo viņš piedzimis Bolderājā, Mencu ielā, un viņa vecvectēvs Latvijas brīvvalsts laikā mājas pagalmā uzbūvējis divdesmitmetrīgu tvaikoni, kur to starplaikos starp cukurbiešu un kokmateriālu vešanu remontējis. Runājot par zivju daudzumu Latvijas ūdeņos, Kristaps atzīst, ka daudzi makšķernieki maijā brauc uz Somiju, aizmirstot, ka arī tepat – Pierīgā – labi ķeras. Protams, ne katru dienu. Galvenais ir iedziļināties un zināt, kas jādara.
Kad paņēmi rokās makšķeri un noķēri pirmo zivi?
Bērnībā, bet precīzi nepateikšu, divu vai piecu gadu vecumā. Bērnībā makšķerēju Daugavā pie Nīcgales, tas ir virs Līvāniem, kur atrodas manas vecāsmammas dzimtās mājas. Tādi zibšņi no bērnības: līdaku un asaru spiningošana velcējot un airējot. Uzmeistaroju lazdas kātu, raku tārpus un gāju ķert zivis apkārtnes dīķos. Esmu dzimis Bolderājā, Mencu ielā, un mans vecvectēvs brīvvalsts laikā bija kuģa īpašnieks, pagalmā uzbūvēja divdesmitmetrīgu tvaikoni, nodarbojās ar loģistiku, veda cukurbietes uz Jelgavu, kokmateriālus. Padomju laikā viņš bija atbildīgs par lociju Buļļupē, lika stoderes, veidoja kuģu ceļus. Vectēva ģimene savulaik atbildēja par izgriežamo tiltu pār Buļļupi. Visas vecās kuģu grāmatas un kuģu bildes joprojām atrodas Bolderājas mājā. Tāda īpaša sajūta pārņem, kuģojot pa Rīgas ūdeņiem.
Kad mācījos skolā, vasaras brīvlaikā makšķerēju sporta treniņnometnēs. Mans tēvs bija bobsleja treneris, bet bobslejā mani neņēma, sacīja, ka esmu par lēnu, lai spēlēju basketbolu.
Bet basketbolā arī ātri jāskrien...
Tur varēja izbraukt arī ar meistarību, lai gan pašam šķita, ka skrienu pietiekami ātri. Tēvs sacīja, ja mani uzņemtu bobslejistos, tā būtu lieka valsts naudas tērēšana. Ar viņu braucu uz treniņnometnēm, kopā ar bobslejistiem trenēju fizisko sagatavotību basketbolā. Pēc treniņiem copēju.