Arturs Zabors.
Arturs Zabors.
Foto: No personiskā arhīva

“Patiesībā ziema ir drusku piegriezusies, tagad gribas atvērtos ūdeņus, un te tie ir,“ marta sākumā par Gaujā noķertajiem taimiņiem priecājās pieredzējušais foreļotājs Arturs Zabors. “Bet tad atnāk ziema un atkal ūdeņus aizvāko. Bet nekas, jānogaida, un tad jau būs." Un vēl viņš atzīstas, ka izdarījis kaut ko tādu, ko tiem, kas Latvijā ķer foreles, nekādā gadījumā nevajadzētu darīt. Bet par to intervijā.

Reklāma

Saprotu, ka esi zvērināts lašveidīgo zivju makšķernieks.

Man dzīvē ir sanācis tā, ka noteiktu laiku ķēru visu, kas peld un kas nepeld. Un tad atnāca periods, kad uzsēdos uz forelēm. Divpadsmit gadus ķēru tikai foreles. Reizi gadā Liepājas ezerā – līdakas un jūrā – butes. Tā bija visa mana sezona.

Es, protams, neprasīšu, kur ķēri foreles.

Latvijā, visās mazajās upēs. Foreļošana jau ir ne tikai makšķerēšana, tā ir arī ekspedīcija. Kāds kaut ko iesaka, kaut ko padzirdi un nospraud punktu kartē, kur braukt. Manā telefonā joprojām ir tik garš saraksts, ka būtu vajadzīgi pāris gadi, lai katru nedēļas nogali varētu braukt uz citu upi izmēģināt laimi un saprast, vai tur foreles ir.

Varbūt tas šajā makšķerēšanas veidā ir tas interesantākais, ka brauc, īsti nezinot, kur?

Tieši tā, man ir bijis tā, ka vienas dienas laikā apsekoju sešas upes. Un tikai divās ir rezultāts. Ir bijuši arī tādi braucieni, kurus par makšķerēšanu nesauktu, drīzāk par ekspedīciju – meklē, neko nenoķer un aplauzies.

Cik kātus esi salauzis, staigājot pa aizaugušām upītēm?

Tikai vienu. Un tas notika pilnīgi stulbi.

Spicīte?

Spices gals, taču nevis pie upes, bet auto.

Klasika.

Jā. Novietoju kātu uz auto sēdekļa, neieliekot apvalkā, ko nevienam neiesaku darīt. Virsū uzliku jaku, kas laikam bija pārāk smaga. Aizbraucu pie upes un saprotu, ka var braukt mājās.

No otras puses, kātam kļūstot īsākam, tests par pāris gramiem palielinājās?

Tas no foreļu kāta kļuva par līdaku kātu. Bet man foreļu cope asociējas ar tādu kā fenšui copi – tu esi skaisti apģērbts, plānas auklas, foršs kāts, laba spole, īsāk sakot, tā ir harmoniska cope. Tas nav tā – aizbrauci, kaut ko uzliki, kaut ko noķēri.

Arturs Zabors.

Kāpēc tieši foreļu ķeršana aizķērās dvēselē?

Tās nav tikai foreles, tas ir viss, kas grozās ap to, – neskarta daba, straujš, tekošs ūdens, piedzīvojums, izpētes process, kad nopērc kaut ko jaunu, izmēģini. 

Nekad ilgāk par divām sezonām viens kāts man nav bijis. Pamakšķerē, saproti, kas tas ir, pat tad, ja tas ir ļoti labs, pārdod. 

Padod tālāk. Esmu visādos meklējumos. Un tikai beigu galā ir pati zivs, kura arī atšķiras no asarīšiem vai līdakām. Jo tev tā jāatrod, jātrāpa ar mānekli īstajā vietā, jānolasa upe.

Reklāma
Reklāma

Tad jau sanāk, ka visu laiku esi sava ideālā kāta meklējumos?

Vairs jau ne. Man joprojām ir divi Yamaga Blanks Blue Current 68 kāti. Tie man joprojām ir mīļi, un tos izmantoju sacensībās, sporta foreļošanā.

Vai labāks fenšui nebūtu, ja tas būtu viendaļīgais?

Droši vien, taču mēs esam ne tikai feinšmekeri, bet arī praktiski cilvēki. Man šad tad auto brauc līdzi arī suns, viena trešdaļa aizņemta.

Savu pirmo noķerto foreli atceries?

Diemžēl…

Bet tas jau labi, jo bija piedzīvojums.

Par šo varētu stāstīt gari, bet es pacentīšos īsāk. Man sencis stāsta, ka mūsu bērnības upītē ir foreles. Labi, ar čomu aizbraucam uz veikalu, nopērkam kaut kādus kātus, dažus rotiņus un no rīta esam pie upes. Sapali, asari, process notiek. Tas upes līkums man joprojām acu priekšā, pat neaizverot acis, to joprojām redzu – katru koku, ūdens līmeni, kā noķeru foreli, izvelku no upes. Nemēru, neskatos, ievelku dubļos, tur tā izvārtās, atrodu pirmo koku, atskan sitiens, un viss. Tāda bija mana pirmā forele. Jā, tā bija mēra. Pirmajā reizē paņēmu trīs mēra foreles, kuras arī veiksmīgi utilizēju. Pēc tam 12 gadu laikā esmu paturējis tikai vienu foreli.

Šobrīd man liekas, ka jābūt tādam kā līdzsvaram, ka reizēm tu drīksti paņemt zivi, lai to apēstu. Bet bija laiks, kad uzskatīju, ka paņemt zivi ir tai nevajadzīga nāve. Tur jau nav ko ēst, forele ir samērā asakaina. Un, ja kāds brauc pēc gaļas uz foreļupi, manuprāt, tas ir augstākās pilotāžas stulbums.

Arturs Zabors.

Pēdējā laikā maz iznāk sastapties ar makšķerniekiem, kuri patur zivis.

Varbūt mēs beidzot no tā esam izauguši. Šobrīd esmu atkal atgriezies pie tā, ka ķeru visu, kas peld, un tad neliekas tik traki, ka reizēm arī paņemu zivi.

Runājot par foreļupēm, lielākā daļa makšķernieku piekritīs, ka visas līdakas, kuras tur tiek noķertas, jāizbaro zvēriem.

Redzi, kādi mēs esam! Kāpēc viena dzīvība ir pārāka par otru? Mēs jau arī esam tikai daļa no dabas. Varbūt daba pati tur ir visu sakārtojusi? Interesants fakts par manu pirmo foreļupīti. Pirmos divus gadus tajā ķērām līdakas, tās dzīvoja foreļu vietās. Lai kā man negribētos teikt, tās čakarēja copi. Jo vienu reizi tur ir līdaka, nākamo reizi – forele, un otrādi. Visbiežāk šādās upēs līdakas ir zemmēra. It kā jau pārkāpjam noteikumus… Vai līdakas un foreles nesatiek savā starpā, tas laikam ir mūžīgais stāsts, tāpat kā bebri foreļupēs. Viens saka, ka uzpludinājums upē ir labi, tajā forele labi pārcietīs vasaras karstumu, otrs – nē, ūdens uzsilst, tur nav skābekļa, viss ir slikti. Kā tad patiesībā ir, jo argumenti ir abām pusēm? Un kā ir pareizi – izķert līdakas no foreļupēm vai atstāt? Lai paliek jautājums.

Kāds makšķernieks teica, ka joprojām pie mazajām upītēm meklē to sajūtu, kāda bija bērnībā, kad pirmo reizi pēc vectēva norādes noķēra sapalu, pludinot sienāzi.

Reklāma
Reklāma

Mani tēvs pievērsa copei tik agrā bērnībā, ka pat neatceros, cik sen tas bija. Atceros – bija karūsu dīķis ar ūdeni, kura virspuse zaļa no ūdensaugiem. Vispirms iemetām akmeni, lai paveras mazs pleķītis, kurā iemest pludiņu. Vēlāk atceros sevi ejam pa mežu pēc lazdas kāta. Nomizo, pietin klāt alumīnija riņķus, spoli. Esmu no tās paaudzes, tās ir manas spilgtākās atmiņas. Un tad parādījās Salmo Taifun zaļie spiningi, līdakas uz šūpiem un rotiņiem. Brīžam ar tādu kā žēlumu skatos uz jauniešiem, kuri šobrīd copē, kuriem ir komplekts par baigi labām naudiņām. Jo tā zaudē attīstības pakāpienu. Sanāk, ka uzreiz esi kaut kur pa vidu, nesākot no pašas apakšas. 

Es esmu izgājis no lazdas kāta un Ņevas spoles līdz japāņu kātiem un Shimano Stella. Bērnībā bija brīži, kad copēju pat divas reizes dienā.

Ar vienu reizi bija par īsu, vajadzēja iet pakaļ vēl vienam?

Bija par īsu. Ar draugu vispirms saķērām grunduļus, asarīšus, tad mājās paēst pusdienas un taisnā vīlē atpakaļ uz upi.

Kurā vietā bērnību pavadīji?

Kurzemē, Aizputes pusē, pie Tebras upes. Tur vecmāmiņai bija lauku mājas.

Arturs Zabors.

Vai rūdītiem forelistiem arī ir tā, ka skaties video, kur mazā upītē, ko pat ar grūtībām var nodēvēt par upi, tiek iemests māneklis un noķerta zivs, un tad jābrīnās, kā vispār ienāca prātā doma, ka tur varētu dzīvot forele?

Rūdītiem forelistiem vairs nav pārsteiguma momenta. Tu jau esi sapratis, ka forele var būt aiz čakārņa, aiz akmens, pilnīgā klajumā, pie zālītēm vai arī pusotra metra platā grāvītī. Tu esi izgājis tam cauri, viss ir pamēģināts, visur iekarināts silikona tārpiņš vai rotiņš, un esi apzinājis visas vietas. Tagad runājot, es sapratu, kurā brīdī bija klikšķis, kad foreļu cope Latvijas upēs vairs nešķita tik interesanta. Pēc brauciena uz Zviedriju. Kad aptausti lielos ūdeņus, jaudīgās straumes. Varbūt man tagad nejauši sanāks apvainot kādu, kas cītīgi iet forelēs, bet tās trīs līdz piecu metru platās Latvijas upes nekādu pārsteigumu vairs nespēj dot. Tu ej gar upi un skaidri saproti, kur tev jāmet. 

Ikviens rūdīts forelists būtu labs gids, jo ar pirmo reizi varēs pateikt cilvēkam, kurš nekad nav bijis forelēs, kur jāmet. Trāpīsi, noķersi. 

Bet Zviedrija bija tāds klikšķis. Un tu atgriezies mājās, staigā pa savām upītēm un domā, ka ir par īsu.

Tad jau varbūt ļoti praktisks ieteikums: ja negribat sačakarēt copes burvību, nebrauciet uz Zviedriju!

Nebrauciet! Tāpēc ir cilvēki, kuri to dara katru gadu, kuri atteikušies no foreļu copes Latvijā pavisam vai lielā mērā, un tā tas ir.

Un tas pat nav snobisms, bet bezkaislīga fakta konstatēšana?

Tas nav snobisms, vienkārši tās ir pavisam citas emocijas, kad met mānekli ar pilnu jaudu, kad vari no kāta izspiest maksimumu, nevis iešūpojot iemest pāris metru attālumā. Jo saproti – ja tālāk aizmetīsi, būs lielākas iespējas noķert zivi. Tas ir kas nesalīdzināms. Tā jauda, daba, ūdens dzidrums, zivis. Lai gan tur arī nav leiputrija.

Pēc brauciena uz Zviedriju tātad aktīvo forelēšanu Latvijā izbeidzi?

Lielos vilcienos – jā. Tas bija pirms četriem gadiem. Pēc tam vēl pastaigāju pa Latvijas upītēm, pacopēju… Bet zini, ja, atbraucot mājās, tev ir tik svaigas emocijas, ka jau domās sāc plānot nākamā gada braucienu, tad vari tikai iedomāties, cik tas ir jaudīgi. Ar visu to, ka pirmajā gadā daudz zivju nenoķērām, bet atkal tas, ko vienmēr esmu uzsvēris, runājot par makšķerēšanu, – cope, būšana kaut kur klusumā, jaunās vietās, tas aizķēra.

Ja dabu mēs salīdzinātu ar bāra leti, kāda veida dzērienu tagad malko?

No alus līdz pat dārgam viskijam. Esmu pērn ķēris pličus un raudas Andrejsalā ar bezriņķu pludiņmakšķeri, fīderējis, ķēris gan zandartus, gan asarus, ķēris ar mikrodžigu. Laikam vēdzelēs nebiju. Pēdējās divas sezonas esmu atpakaļ bērnībā. Tas laikam daļēji saistīts ar darbībām Salmo, kad ir iespēja ko patestēt, un tas mudina paplašināt redzesloku ar citām zivīm.

Arturs Zabors.

Ja reiz strādā Salmo, nav tā, ka makšķerēšana kļuvusi nedaudz garlaicīgāka, jo tagad tas ir arī darbs?

Garlaicīgāka noteikti ne, vienkārši copei nāk klāt papildu pienākumi. Es esmu pārliecināts, ka tā ir daudziem un ne tikai tiem, kas strādā copes nozarē, bet arī sportistiem. Jo tu vairs nemakšķerē tikai priekam, bet lai paveiktu kādu uzdevumu, kaut ko patestētu, kā tas ir manā gadījumā, lai šo to saprastu vairāk. Un tu vairs neaizbrauc vienkārši pamētāt – būs vai nebūs. Tu tajā ieliec iekšā vairāk enerģijas, vairāk piepūles.

Reklāma
Reklāma

Ko esi sapratis, strādājot ar makšķerlietām?

Visu ko. 

Lielākā atziņa šobrīd – nevajag iztērēt ļoti daudz, lai sajustu makšķerēšanas kaifu. 

Es kādā brīdī biju aizpeldējis līdz tam, ka obligāti vajag nopirkt kārtējo, ne gluži lētāko makšķerlietu, kurā ieliktas jaunākās tehnoloģijas. Jā, tas arī ir noteikts procents no tava makšķerēšanas vaļasprieka – pirkt, pētīt, skatīties. Bet, lai izbaudītu pašu makšķerēšanas procesu, tas ne vienmēr ir dārgi.

Arturs Zabors.

Zini, ir viens tāds ļoti subjektīvs novērojums, kad skatos dažādus copes video – gandrīz nekad neesmu redzējis, ka makšķernieki izmantotu Salmo dārgā gala produktus, kuru cena salīdzinājumā ar Rietumos ražotajiem analogiem ir krietni mazāka, bet to kvalitāte – teju tāda pati.

Es to laikam skaidrotu tā, ka budžeta klasē aizņemam samērā būtisku tirgus daļu, bet dārgo kātu jomā nelienam iekšā, jo tur nav jēgas konkurēt. Ir vidējā kategorija, kur arī gana daudz konkurentu, bet arī Salmo piedāvā šāda veida inventāru. Visu uzreiz reklamēt nav iespējams. Mēs uz to ejam. Varbūt Salmo dārgā gala kātus vienkārši nepamana vai par tiem skaļi nerunā? Drīzāk tā. Ja tev ir Japānā ražots kāts, tu vari palielīties. Mums patīk mērīties, zinām ar ko, un tā ir tāda norma. Esmu daudz runājis ar makšķerniekiem, kuriem ir japāņu kāti, dārgā gala spoles, un viņi man ir teikuši, ka viens no viņu mīļākajiem kātiem ir no Vantage sērijas, kas jau kļuvusi par klasiku. Ar tiem copē un baigi kaifo, bet lielīties ar to kaut kā tā… Ir tādas sērijas, kuras nav nepieciešams reklamēt.

Bet interesanti, kāpēc Japāna, nevis Somija un Zviedrija?

Man ir ne pārāk glaimojošs uzskats par Somiju un Zviedriju, viņi makšķerēšanas jomā baigi atpaliek. Ja mēs ieejam Somijas, Zviedrijas veikalos, tur ir Kusuamo, Rapala, Westin, un viss. Varbūt viņi principā nevēlas japāņu preces, pietiek ar savējiem zīmoliem? Jo šajos veikalos nemanīju ne Keitech, ne ēdamās gumijas, nekā, arī forelēs viņi brauc ar samērā palieliem šūpiņiem, ar lieliem vobleriem, pavisam citādāk, nekā mēs to darām, un neviens tur nepērk voblerus par 20 eiro, kurus nākas reizēm apraut. Tur copes mode ir citādāka.

Nav jau arī noslēpums, ka Latvijā copes joma ir ļoti attīstīta, jo mūsu makšķernieki ir izglītotāki par daudzu valstu makšķerniekiem.

Tā ir, to redzam arī Igaunijā, ka esam solīti priekšā ar to, ka mākam noķert un nopirkt pareizās lietas. Bet mēs esam soli atpakaļ resursu ziņā.

Upe.

Man kā makšķerniekam rodas neskaidrības, kur paliek nauda, ko iztērējam par makšķernieku kartēm. Par to kaut kā nav pieņemts runāt, bet vajadzētu. Kas notiek?

Kādā brīdī, kad aktīvi ņēmos ar forelēm, man bija ragi gaisā, ka jātaisa jauna biedrība. Drusku esmu nomierinājies, bet jāatzīst, ka neesmu iedziļinājies, kur paliek makšķernieku ieguldītā nauda, bet tai 100% vajadzētu atgriezties ūdeņos vai vismaz, lai tiktu sakopti krasti, lai zivju inspektoram būtu darba alga vai iespēja aizbraukt reidā.

Reklāma
Reklāma

Kas pašam ir bijis tāds patīkams pārsteigums, ko atceries tāpat kā pirmo foreli?

Ir bijušas labas zandartu copes. Domāju, ka tās iespiedīsies dziļi smadzeņu rievās. Dzimšanas dienā katru gadu dodos makšķerēt. Braucu uz Kurzemi, Ventu. Sākums tāds nekāds, izbraukājām zināmās vietas un tad atradām tādu, kur copējām līdz vieniem. 

Draugam bija tā, ka četros metienos četri mēra zandarti. Klondaika. Zandartu, ko ķeru dropšota sistēmā, liktu aiz foreles kā otro interesantāko zivi. Tas štoperis kātā, to atceroties, vēl tagad rokas trīc.

Arturs Zabors.

Par kādu nākamo copi tagad domā?

Nedēļas nogalē braucam uz Peipusu, kur dodos trešo gadu pēc kārtas, lai arī copēju 32 gadus. Šī man ir trešā ledus sezona, tas man ir kaut kas svaigs. Taču jau plānoju braucienu uz Zviedriju. Somijā sanāca aplauziens, tur vairs negribas braukt, jo nenoķērām nevienu foreli. Aizbraucām nelaikā, pirms tam neko neizpētījām. Atradām alatas, līdakas, bet ne foreles. No piecām copes dienām makšķerējām četras un tad braucām mājās.

Kur bija kļūda?

Jāplāno, jāskatās, jāievāc informācija, uz kurieni un kad brauc. Nav jau tā, ka tur var ķert monstrus nejēgā, ir jāpacīnās, jāatkož upe. Tas ir cits mērogs. Skaties uz upi, straume tāda, ka neko neredzi, bet pretējā krastā atstraumīte. Trāpīsi, būs. Bet līdz tai ir ko mest. Pērn man iepatikās 2. izmēra Mepps, man patika. Mana copes filozofija, īpaši forelēs, ir tāda: ja vajag, nomaini mānekli, nestaigā visu dienu ar vienu, nav tāda universālā mānekļa. Lai arī kā patiktu viens voblers, ar to nevar ķert visur.

Ir bijis tā – pieķer sevi pie domas, ka vajadzētu nomainīt mānekli, bet saproti, ka tas ir tik labs un skaists, ka pilnīgi negribas to mainīt.

Ticība ir laba un slikta lieta, taču tā bieži vien iegriež. Jo neviens māneklis nav tik universāls, lai ar to varētu nošancēt visās vietās. Man sports atstājis ietekmi uz mānekļu mainīšanu – ja nenomainīsi, nenoķersi zivi un nedabūsi punktu.

Kad sāki pievērsties sporta makšķerēšanai?

Esmu piedalījies divās disciplīnās: foreļu cope dīķos un upē. Pieci gadi būs. Izveidojām foršu komandu un labi nostartējām, iepatikās. Copes sportā makšķerēšana ir tikai daļa, tā apaug ar daudzām papildu lietām. Pārējais ir treniņi, saprašana, inventāra pirkšana. Lai es tagad kādu nesabiedēju ar saviem vārdiem, jo sākumā vajag vienkārši pateikt, ka es piedalos. Nianses, smalkas auklas, te tiešām ir nozīme sīkumiem kā jebkurā sportā. Līdz pat tam, ka ir svarīgi samazināt āķa svaru par 0,1 gramu. Iesākumā forelisti pieļauj lielu kļūdu, domājot, cik smagas džiggalvas pirkt – divus gramus, trīs? Es tam esmu gājis cauri. Tas it kā ir loģiski, upīte tek, dziļums ap metru, grams vai divi būtu normāli. Sākumā es domāju, varbūt vajag pat trīs gramus, jo straume. Bet iedomāsimies, kas notiek dabiskajā vidē ar ūdenī iekritušu kāpuru. Tas negrimst kā akmens un negaida, kad zivs piepeldēs. Kāpurs nokrīt un turpina velties pa ūdeni, dziļāk, seklāk. Silikons foreļu sportā ir pamatlieta, un jāatceras, ka māneklim jāpeld, nevis tam jābūt kā akmenim. Tāpēc es atbildu, ka nevis grams, bet 0,5 vai 0,7 grami. Sportā bieži izmantojam pat vieglākas galviņas, arī vienai desmitajai daļai grama ir nozīme.

Arturs Zabors.

Tātad mājās jābūt aptiekas svariem?

Tik traki nav, jo pērkot jau saproti, ko pērc. Es tik dziļi nelienu iekšā, bet ir copmaņi, kas sver. Jo detaļas, detaļas, detaļas. Tā ir sporta specifika, par ko ikdienas copē pat nenojauš, neaizdomājas, un to arī nevajag. Citādāk, ja visi mācēs makšķerēt tā, kā to dara sportisti, copēsim vienu gadu, pēc tam zivju vispār nebūs.

Arvien nopietnāk pievēršoties makšķerēšanai, ik pa brīdim redzi, ka tiek apgāzts kārtējais mīts. Pašam ir tā bijis?

Es varu padalīties ar vilšanos Shimano Stella spolē. Dabiskajā makšķernieka evolūcijā esmu aizgājis līdz tai un…

Atvaino, ka pārtraucu, tagad sanāks, ka piesmiesi daudzu copmaņu mitro sapni...

Es riskēju, ka mani nolies ar neforša satura spaiņiem, bet tā bija vilšanās. Mēs visi saprotam, ka pērkam dārgas lietas, kurās daļu veido zīmols. Un, pērkot flagmani, saproti, par ko maksā. Nopirku mazlietotu 2500 Stellu. Pamēģināju pussezonu… Tā ir skaļa. Pie foreļu upes aizverot lociņu ar pirkstu, nograb puse meža. Un rodas sajūta, ka mana forele no trokšņa aizmuka. Nav tur nekā tāda, lai par Stellu maksātu papildu 300 vai 400 eiro! Dodu priekšroku Vanford, kas ir principā tas pats Stradic modelis. Foreļu copē ir svarīgs ātrums, kādā savāc auklu, nav vajadzīga mānekļu izspēle. Jo ātrāk varēsi ietīt auklu, jo ātrāk varēsi veikt nākamo metienu. Lašu copē, ja atpūties un makšķerē ar kaifu, tas nav tik svarīgi, 100 metieni un viena zivs. Bet foreļu sportā svarīgs ir laiks, kurā jāveic maksimāli daudz metienu, lai noķertu maksimāli daudz zivju. Un tas mazliet čakarē domāšanu arī ikdienas copē. Lai arī sāku ar 1000. izmēra Catanu, kas ir viegla, maza, superīga spole, pēc tam mainīju savu domāšanu. Spoles kļuvušas vieglākas, šajā virzienā bīdās lielie zīmoli, tāpēc man tagad optimāls ir 2500. izmērs.

Upe.

Ko saki par tā dēvēto ideālo balansu?

Vai esi pamanījis, ka par to vairs nerunā? Esmu savulaik gājis uz veikalu un uz pirksta līdzsvarojis kātu ar spoli. Tagad tam vairs nepievēršu uzmanību. Ja tu copētu piecas reizes nedēļā, ja būtu profesionāls gids un tev būtu svarīgi, lai roka nenogurst, tad varbūt būtu jāpiemeklē, lai būtu viegli mest. Ja neķer ar Big baitu un neej forelēs ar 4000. izmēra spoli, manā skatījumā, līdzsvara meklēšana ir lieka kustība.

Forelēs kāds ar multu jau neiet?

Japānā tas ir diezgan populāri. Tipiskie forelisti eksperimentē, bet ir tādi, kas atraduši savu kātu, spoli, un viss ir labi. No sērijas: “Mans Twinpower kalpo jau gadus 15 bez eļļošanas, un arī Major Craft kāts joprojām kalpo.” Kādam ir šāda copes filozofija, kādam – cita.

Loms.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Reklāma
Reklāma
Reklāma
MEDNIEKS MAKŠĶERNIEKS
Reklāma