Kas pašam ir bijis tāds patīkams pārsteigums, ko atceries tāpat kā pirmo foreli?
Ir bijušas labas zandartu copes. Domāju, ka tās iespiedīsies dziļi smadzeņu rievās. Dzimšanas dienā katru gadu dodos makšķerēt. Braucu uz Kurzemi, Ventu. Sākums tāds nekāds, izbraukājām zināmās vietas un tad atradām tādu, kur copējām līdz vieniem.
Draugam bija tā, ka četros metienos četri mēra zandarti. Klondaika. Zandartu, ko ķeru dropšota sistēmā, liktu aiz foreles kā otro interesantāko zivi. Tas štoperis kātā, to atceroties, vēl tagad rokas trīc.
Par kādu nākamo copi tagad domā?
Nedēļas nogalē braucam uz Peipusu, kur dodos trešo gadu pēc kārtas, lai arī copēju 32 gadus. Šī man ir trešā ledus sezona, tas man ir kaut kas svaigs. Taču jau plānoju braucienu uz Zviedriju. Somijā sanāca aplauziens, tur vairs negribas braukt, jo nenoķērām nevienu foreli. Aizbraucām nelaikā, pirms tam neko neizpētījām. Atradām alatas, līdakas, bet ne foreles. No piecām copes dienām makšķerējām četras un tad braucām mājās.
Kur bija kļūda?
Jāplāno, jāskatās, jāievāc informācija, uz kurieni un kad brauc. Nav jau tā, ka tur var ķert monstrus nejēgā, ir jāpacīnās, jāatkož upe. Tas ir cits mērogs. Skaties uz upi, straume tāda, ka neko neredzi, bet pretējā krastā atstraumīte. Trāpīsi, būs. Bet līdz tai ir ko mest. Pērn man iepatikās 2. izmēra Mepps, man patika. Mana copes filozofija, īpaši forelēs, ir tāda: ja vajag, nomaini mānekli, nestaigā visu dienu ar vienu, nav tāda universālā mānekļa. Lai arī kā patiktu viens voblers, ar to nevar ķert visur.
Ir bijis tā – pieķer sevi pie domas, ka vajadzētu nomainīt mānekli, bet saproti, ka tas ir tik labs un skaists, ka pilnīgi negribas to mainīt.
Ticība ir laba un slikta lieta, taču tā bieži vien iegriež. Jo neviens māneklis nav tik universāls, lai ar to varētu nošancēt visās vietās. Man sports atstājis ietekmi uz mānekļu mainīšanu – ja nenomainīsi, nenoķersi zivi un nedabūsi punktu.
Kad sāki pievērsties sporta makšķerēšanai?
Esmu piedalījies divās disciplīnās: foreļu cope dīķos un upē. Pieci gadi būs. Izveidojām foršu komandu un labi nostartējām, iepatikās. Copes sportā makšķerēšana ir tikai daļa, tā apaug ar daudzām papildu lietām. Pārējais ir treniņi, saprašana, inventāra pirkšana. Lai es tagad kādu nesabiedēju ar saviem vārdiem, jo sākumā vajag vienkārši pateikt, ka es piedalos. Nianses, smalkas auklas, te tiešām ir nozīme sīkumiem kā jebkurā sportā. Līdz pat tam, ka ir svarīgi samazināt āķa svaru par 0,1 gramu. Iesākumā forelisti pieļauj lielu kļūdu, domājot, cik smagas džiggalvas pirkt – divus gramus, trīs? Es tam esmu gājis cauri. Tas it kā ir loģiski, upīte tek, dziļums ap metru, grams vai divi būtu normāli. Sākumā es domāju, varbūt vajag pat trīs gramus, jo straume. Bet iedomāsimies, kas notiek dabiskajā vidē ar ūdenī iekritušu kāpuru. Tas negrimst kā akmens un negaida, kad zivs piepeldēs. Kāpurs nokrīt un turpina velties pa ūdeni, dziļāk, seklāk. Silikons foreļu sportā ir pamatlieta, un jāatceras, ka māneklim jāpeld, nevis tam jābūt kā akmenim. Tāpēc es atbildu, ka nevis grams, bet 0,5 vai 0,7 grami. Sportā bieži izmantojam pat vieglākas galviņas, arī vienai desmitajai daļai grama ir nozīme.
Tātad mājās jābūt aptiekas svariem?
Tik traki nav, jo pērkot jau saproti, ko pērc. Es tik dziļi nelienu iekšā, bet ir copmaņi, kas sver. Jo detaļas, detaļas, detaļas. Tā ir sporta specifika, par ko ikdienas copē pat nenojauš, neaizdomājas, un to arī nevajag. Citādāk, ja visi mācēs makšķerēt tā, kā to dara sportisti, copēsim vienu gadu, pēc tam zivju vispār nebūs.
Arvien nopietnāk pievēršoties makšķerēšanai, ik pa brīdim redzi, ka tiek apgāzts kārtējais mīts. Pašam ir tā bijis?
Es varu padalīties ar vilšanos Shimano Stella spolē. Dabiskajā makšķernieka evolūcijā esmu aizgājis līdz tai un…
Atvaino, ka pārtraucu, tagad sanāks, ka piesmiesi daudzu copmaņu mitro sapni...
Es riskēju, ka mani nolies ar neforša satura spaiņiem, bet tā bija vilšanās. Mēs visi saprotam, ka pērkam dārgas lietas, kurās daļu veido zīmols. Un, pērkot flagmani, saproti, par ko maksā. Nopirku mazlietotu 2500 Stellu. Pamēģināju pussezonu… Tā ir skaļa. Pie foreļu upes aizverot lociņu ar pirkstu, nograb puse meža. Un rodas sajūta, ka mana forele no trokšņa aizmuka. Nav tur nekā tāda, lai par Stellu maksātu papildu 300 vai 400 eiro! Dodu priekšroku Vanford, kas ir principā tas pats Stradic modelis. Foreļu copē ir svarīgs ātrums, kādā savāc auklu, nav vajadzīga mānekļu izspēle. Jo ātrāk varēsi ietīt auklu, jo ātrāk varēsi veikt nākamo metienu. Lašu copē, ja atpūties un makšķerē ar kaifu, tas nav tik svarīgi, 100 metieni un viena zivs. Bet foreļu sportā svarīgs ir laiks, kurā jāveic maksimāli daudz metienu, lai noķertu maksimāli daudz zivju. Un tas mazliet čakarē domāšanu arī ikdienas copē. Lai arī sāku ar 1000. izmēra Catanu, kas ir viegla, maza, superīga spole, pēc tam mainīju savu domāšanu. Spoles kļuvušas vieglākas, šajā virzienā bīdās lielie zīmoli, tāpēc man tagad optimāls ir 2500. izmērs.
Ko saki par tā dēvēto ideālo balansu?
Vai esi pamanījis, ka par to vairs nerunā? Esmu savulaik gājis uz veikalu un uz pirksta līdzsvarojis kātu ar spoli. Tagad tam vairs nepievēršu uzmanību. Ja tu copētu piecas reizes nedēļā, ja būtu profesionāls gids un tev būtu svarīgi, lai roka nenogurst, tad varbūt būtu jāpiemeklē, lai būtu viegli mest. Ja neķer ar Big baitu un neej forelēs ar 4000. izmēra spoli, manā skatījumā, līdzsvara meklēšana ir lieka kustība.
Forelēs kāds ar multu jau neiet?
Japānā tas ir diezgan populāri. Tipiskie forelisti eksperimentē, bet ir tādi, kas atraduši savu kātu, spoli, un viss ir labi. No sērijas: “Mans Twinpower kalpo jau gadus 15 bez eļļošanas, un arī Major Craft kāts joprojām kalpo.” Kādam ir šāda copes filozofija, kādam – cita.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
15 °C
