Ja reiz strādā Salmo, nav tā, ka makšķerēšana kļuvusi nedaudz garlaicīgāka, jo tagad tas ir arī darbs?
Garlaicīgāka noteikti ne, vienkārši copei nāk klāt papildu pienākumi. Es esmu pārliecināts, ka tā ir daudziem un ne tikai tiem, kas strādā copes nozarē, bet arī sportistiem. Jo tu vairs nemakšķerē tikai priekam, bet lai paveiktu kādu uzdevumu, kaut ko patestētu, kā tas ir manā gadījumā, lai šo to saprastu vairāk. Un tu vairs neaizbrauc vienkārši pamētāt – būs vai nebūs. Tu tajā ieliec iekšā vairāk enerģijas, vairāk piepūles.
Ko esi sapratis, strādājot ar makšķerlietām?
Visu ko.
Lielākā atziņa šobrīd – nevajag iztērēt ļoti daudz, lai sajustu makšķerēšanas kaifu.
Es kādā brīdī biju aizpeldējis līdz tam, ka obligāti vajag nopirkt kārtējo, ne gluži lētāko makšķerlietu, kurā ieliktas jaunākās tehnoloģijas. Jā, tas arī ir noteikts procents no tava makšķerēšanas vaļasprieka – pirkt, pētīt, skatīties. Bet, lai izbaudītu pašu makšķerēšanas procesu, tas ne vienmēr ir dārgi.
Zini, ir viens tāds ļoti subjektīvs novērojums, kad skatos dažādus copes video – gandrīz nekad neesmu redzējis, ka makšķernieki izmantotu Salmo dārgā gala produktus, kuru cena salīdzinājumā ar Rietumos ražotajiem analogiem ir krietni mazāka, bet to kvalitāte – teju tāda pati.
Es to laikam skaidrotu tā, ka budžeta klasē aizņemam samērā būtisku tirgus daļu, bet dārgo kātu jomā nelienam iekšā, jo tur nav jēgas konkurēt. Ir vidējā kategorija, kur arī gana daudz konkurentu, bet arī Salmo piedāvā šāda veida inventāru. Visu uzreiz reklamēt nav iespējams. Mēs uz to ejam. Varbūt Salmo dārgā gala kātus vienkārši nepamana vai par tiem skaļi nerunā? Drīzāk tā. Ja tev ir Japānā ražots kāts, tu vari palielīties. Mums patīk mērīties, zinām ar ko, un tā ir tāda norma. Esmu daudz runājis ar makšķerniekiem, kuriem ir japāņu kāti, dārgā gala spoles, un viņi man ir teikuši, ka viens no viņu mīļākajiem kātiem ir no Vantage sērijas, kas jau kļuvusi par klasiku. Ar tiem copē un baigi kaifo, bet lielīties ar to kaut kā tā… Ir tādas sērijas, kuras nav nepieciešams reklamēt.
Bet interesanti, kāpēc Japāna, nevis Somija un Zviedrija?
Man ir ne pārāk glaimojošs uzskats par Somiju un Zviedriju, viņi makšķerēšanas jomā baigi atpaliek. Ja mēs ieejam Somijas, Zviedrijas veikalos, tur ir Kusuamo, Rapala, Westin, un viss. Varbūt viņi principā nevēlas japāņu preces, pietiek ar savējiem zīmoliem? Jo šajos veikalos nemanīju ne Keitech, ne ēdamās gumijas, nekā, arī forelēs viņi brauc ar samērā palieliem šūpiņiem, ar lieliem vobleriem, pavisam citādāk, nekā mēs to darām, un neviens tur nepērk voblerus par 20 eiro, kurus nākas reizēm apraut. Tur copes mode ir citādāka.
Nav jau arī noslēpums, ka Latvijā copes joma ir ļoti attīstīta, jo mūsu makšķernieki ir izglītotāki par daudzu valstu makšķerniekiem.
Tā ir, to redzam arī Igaunijā, ka esam solīti priekšā ar to, ka mākam noķert un nopirkt pareizās lietas. Bet mēs esam soli atpakaļ resursu ziņā.
Man kā makšķerniekam rodas neskaidrības, kur paliek nauda, ko iztērējam par makšķernieku kartēm. Par to kaut kā nav pieņemts runāt, bet vajadzētu. Kas notiek?
Kādā brīdī, kad aktīvi ņēmos ar forelēm, man bija ragi gaisā, ka jātaisa jauna biedrība. Drusku esmu nomierinājies, bet jāatzīst, ka neesmu iedziļinājies, kur paliek makšķernieku ieguldītā nauda, bet tai 100% vajadzētu atgriezties ūdeņos vai vismaz, lai tiktu sakopti krasti, lai zivju inspektoram būtu darba alga vai iespēja aizbraukt reidā.
Kas pašam ir bijis tāds patīkams pārsteigums, ko atceries tāpat kā pirmo foreli?
Ir bijušas labas zandartu copes. Domāju, ka tās iespiedīsies dziļi smadzeņu rievās. Dzimšanas dienā katru gadu dodos makšķerēt. Braucu uz Kurzemi, Ventu. Sākums tāds nekāds, izbraukājām zināmās vietas un tad atradām tādu, kur copējām līdz vieniem.
Draugam bija tā, ka četros metienos četri mēra zandarti. Klondaika. Zandartu, ko ķeru dropšota sistēmā, liktu aiz foreles kā otro interesantāko zivi. Tas štoperis kātā, to atceroties, vēl tagad rokas trīc.
Par kādu nākamo copi tagad domā?
Nedēļas nogalē braucam uz Peipusu, kur dodos trešo gadu pēc kārtas, lai arī copēju 32 gadus. Šī man ir trešā ledus sezona, tas man ir kaut kas svaigs. Taču jau plānoju braucienu uz Zviedriju. Somijā sanāca aplauziens, tur vairs negribas braukt, jo nenoķērām nevienu foreli. Aizbraucām nelaikā, pirms tam neko neizpētījām. Atradām alatas, līdakas, bet ne foreles. No piecām copes dienām makšķerējām četras un tad braucām mājās.
Kur bija kļūda?
Jāplāno, jāskatās, jāievāc informācija, uz kurieni un kad brauc. Nav jau tā, ka tur var ķert monstrus nejēgā, ir jāpacīnās, jāatkož upe. Tas ir cits mērogs. Skaties uz upi, straume tāda, ka neko neredzi, bet pretējā krastā atstraumīte. Trāpīsi, būs. Bet līdz tai ir ko mest. Pērn man iepatikās 2. izmēra Mepps, man patika. Mana copes filozofija, īpaši forelēs, ir tāda: ja vajag, nomaini mānekli, nestaigā visu dienu ar vienu, nav tāda universālā mānekļa. Lai arī kā patiktu viens voblers, ar to nevar ķert visur.
Ir bijis tā – pieķer sevi pie domas, ka vajadzētu nomainīt mānekli, bet saproti, ka tas ir tik labs un skaists, ka pilnīgi negribas to mainīt.
Ticība ir laba un slikta lieta, taču tā bieži vien iegriež. Jo neviens māneklis nav tik universāls, lai ar to varētu nošancēt visās vietās. Man sports atstājis ietekmi uz mānekļu mainīšanu – ja nenomainīsi, nenoķersi zivi un nedabūsi punktu.
Kad sāki pievērsties sporta makšķerēšanai?
Esmu piedalījies divās disciplīnās: foreļu cope dīķos un upē. Pieci gadi būs. Izveidojām foršu komandu un labi nostartējām, iepatikās. Copes sportā makšķerēšana ir tikai daļa, tā apaug ar daudzām papildu lietām. Pārējais ir treniņi, saprašana, inventāra pirkšana. Lai es tagad kādu nesabiedēju ar saviem vārdiem, jo sākumā vajag vienkārši pateikt, ka es piedalos. Nianses, smalkas auklas, te tiešām ir nozīme sīkumiem kā jebkurā sportā. Līdz pat tam, ka ir svarīgi samazināt āķa svaru par 0,1 gramu. Iesākumā forelisti pieļauj lielu kļūdu, domājot, cik smagas džiggalvas pirkt – divus gramus, trīs? Es tam esmu gājis cauri. Tas it kā ir loģiski, upīte tek, dziļums ap metru, grams vai divi būtu normāli. Sākumā es domāju, varbūt vajag pat trīs gramus, jo straume. Bet iedomāsimies, kas notiek dabiskajā vidē ar ūdenī iekritušu kāpuru. Tas negrimst kā akmens un negaida, kad zivs piepeldēs. Kāpurs nokrīt un turpina velties pa ūdeni, dziļāk, seklāk. Silikons foreļu sportā ir pamatlieta, un jāatceras, ka māneklim jāpeld, nevis tam jābūt kā akmenim. Tāpēc es atbildu, ka nevis grams, bet 0,5 vai 0,7 grami. Sportā bieži izmantojam pat vieglākas galviņas, arī vienai desmitajai daļai grama ir nozīme.
Tātad mājās jābūt aptiekas svariem?
Tik traki nav, jo pērkot jau saproti, ko pērc. Es tik dziļi nelienu iekšā, bet ir copmaņi, kas sver. Jo detaļas, detaļas, detaļas. Tā ir sporta specifika, par ko ikdienas copē pat nenojauš, neaizdomājas, un to arī nevajag. Citādāk, ja visi mācēs makšķerēt tā, kā to dara sportisti, copēsim vienu gadu, pēc tam zivju vispār nebūs.
Arvien nopietnāk pievēršoties makšķerēšanai, ik pa brīdim redzi, ka tiek apgāzts kārtējais mīts. Pašam ir tā bijis?
Es varu padalīties ar vilšanos Shimano Stella spolē. Dabiskajā makšķernieka evolūcijā esmu aizgājis līdz tai un…
Atvaino, ka pārtraucu, tagad sanāks, ka piesmiesi daudzu copmaņu mitro sapni...
Es riskēju, ka mani nolies ar neforša satura spaiņiem, bet tā bija vilšanās. Mēs visi saprotam, ka pērkam dārgas lietas, kurās daļu veido zīmols. Un, pērkot flagmani, saproti, par ko maksā. Nopirku mazlietotu 2500 Stellu. Pamēģināju pussezonu… Tā ir skaļa. Pie foreļu upes aizverot lociņu ar pirkstu, nograb puse meža. Un rodas sajūta, ka mana forele no trokšņa aizmuka. Nav tur nekā tāda, lai par Stellu maksātu papildu 300 vai 400 eiro! Dodu priekšroku Vanford, kas ir principā tas pats Stradic modelis. Foreļu copē ir svarīgs ātrums, kādā savāc auklu, nav vajadzīga mānekļu izspēle. Jo ātrāk varēsi ietīt auklu, jo ātrāk varēsi veikt nākamo metienu. Lašu copē, ja atpūties un makšķerē ar kaifu, tas nav tik svarīgi, 100 metieni un viena zivs. Bet foreļu sportā svarīgs ir laiks, kurā jāveic maksimāli daudz metienu, lai noķertu maksimāli daudz zivju. Un tas mazliet čakarē domāšanu arī ikdienas copē. Lai arī sāku ar 1000. izmēra Catanu, kas ir viegla, maza, superīga spole, pēc tam mainīju savu domāšanu. Spoles kļuvušas vieglākas, šajā virzienā bīdās lielie zīmoli, tāpēc man tagad optimāls ir 2500. izmērs.
Ko saki par tā dēvēto ideālo balansu?
Vai esi pamanījis, ka par to vairs nerunā? Esmu savulaik gājis uz veikalu un uz pirksta līdzsvarojis kātu ar spoli. Tagad tam vairs nepievēršu uzmanību. Ja tu copētu piecas reizes nedēļā, ja būtu profesionāls gids un tev būtu svarīgi, lai roka nenogurst, tad varbūt būtu jāpiemeklē, lai būtu viegli mest. Ja neķer ar Big baitu un neej forelēs ar 4000. izmēra spoli, manā skatījumā, līdzsvara meklēšana ir lieka kustība.
Forelēs kāds ar multu jau neiet?
Japānā tas ir diezgan populāri. Tipiskie forelisti eksperimentē, bet ir tādi, kas atraduši savu kātu, spoli, un viss ir labi. No sērijas: “Mans Twinpower kalpo jau gadus 15 bez eļļošanas, un arī Major Craft kāts joprojām kalpo.” Kādam ir šāda copes filozofija, kādam – cita.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
-4 °C
