Tas, ka Latvijā makšķerēšanai ne tikai kā hobijam, bet arī sportam pievēršas arvien vairāk sieviešu, sen vairs nav nekāds noslēpums. Laura Liepiņa, kura zivis ķer kopš agras bērnības un vairākus gadus veiksmīgi piedalās makšķerēšanas sacensību disciplīnā spiningošanā no laivām, apstiprina šo faktu. Taču stāsts jau nav tikai par zivīm, kuras 99% gadījumu tiek atlaistas. “Kad sāku izbaudīt agrā rīta vai vēlā vakara copes, tad pirmo reizi sajutu, ko nozīmē būt atkarīgai, bet labā nozīmē. Ja trīs dienas neesmu bijusi uz ūdens, bezmaz vai stundas skaitu, kad varēšu makšķerēt,” viņa nosaka.

Kā atklājāt zemledus makšķerēšanas sezonu?

Uz ledus nemakšķerēju, ziema ir kompensācijas periods bērniem, ģimenei, draugiem un hobijiem. Vienu reizi esmu makšķerējusi uz ledus, jaunībā Latgalē ciemojos pie draugiem. Bet mani tas neaizrāva.

Un kad pērno sezonu noslēdzāt?

Pirms sākās lielais aukstums, pašās novembra beigās. Pirmais sniegs jau bija uzsnidzis, un gaidījām, kad nokusīs. Trinos pa māju un nevarēju sagaidīt, kad varēs ar laivu tikt uz ūdens. Un sezonas pēdējā spiningošana bija ekstrēma. Laivu ielaidām ūdenī Jaunciema ostiņā, todien tā bija aizsalusi, plānāks ledus bija vietā, kur kāds ar laivu iepriekšējā dienā bija braucis. Kaut kā ūdenī tikām kā ledlauži, bet sapratām, ka laivu izcelt no ūdens Jaunciema ostā nevarēsim, jo uz slipa ledus, pa virsu sniedziņš, auto slīd. Kad beidzām makšķerēt, braucu ar auto uz Lucavsalu, kur gaidīja vīrs ar laivu, un tur tad arī kādu stundu mocījāmies, kamēr pa apledojušo slipu ar papildspēkiem, divām mašīnām sakabē vienu aiz otras, tikām veiksmīgi krastā.