13.2 °C
Pēdējā laikā Latvijā aizvien skaļāk izskan apgalvojumi, ka staltbriežu populācija ir jāsamazina radikāli – gandrīz uz pusi. Gan Zemkopības ministrija, gan "Latvijas valsts meži", kā arī lauksaimnieku un mežsaimnieku organizācijas norāda uz pieaugošiem postījumiem, aicinot samazināt briežu skaitu no 68 tūkstošiem līdz aptuveni 30 tūkstošiem.
Taču šajās diskusijās nereti dominē emocijas, nevis dati. Ir svarīgi atgādināt, ka Latvija nekad nav bijusi valsts ar vislielāko staltbriežu populāciju Eiropā. Šībrīža skaits nav unikāls vai īpaši dramatisks salīdzinājumā ar citām valstīm. Tāpēc būtiski ir salīdzināt, kāda ir situācija citviet Eiropā, kur briežu ir vairāk, taču ar tiem spēj mierīgi pastāvēt līdzās.
Pateicoties jaunākajam Eiropas Medību un dabas aizsardzības federācijas (FACE) ziņojumam par pārnadžu medībām, tagad ir iespējams balstīties faktos un datu analīzē, nevis vienkārši noņemties ar briežu apokalipses retoriku.
Eiropas lielo medījamo dzīvnieku apsaimniekošana ir viens no retāk izceltiem, bet būtiskiem dabas aizsardzības veiksmes stāstiem. Šis jaunākais 2025. gada pārnadžu nomedīšanas pārskats no FACE uzsver, ka, pateicoties ilgtspējīgai pieejai un mednieku aktīvai līdzdalībai, mežacūku, stirnu, staltbriežu un citu lielo zālēdāju populācijas Eiropā pēdējos gadu desmitos ir būtiski atjaunojušās.
Ziņojumā apkopoti dati no 34 valstīm, un tas rāda, ka visbiežāk medītais dzīvnieks Eiropā ir stirna – ap 3,7 miljoniem ik gadu. Tai seko mežacūkas ar 3,3 miljoniem un staltbrieži ar aptuveni vienu miljonu nomedītu dzīvnieku gadā. Tiek izcelta arī dambriežu, aļņu, muflonu un kalnu kazu loma dažādos reģionos, kā arī dažu svešzemju sugu, piemēram, Sikas brieža un ūdensbrieža, pieaugošā nozīme.
Šie skaitļi nav tikai statistika – tie apliecina mednieku lomu sabalansētas faunas uzturēšanā. Medību saimniecības veido pārdomātus apsaimniekošanas plānus, nosaka nomedīšanas apjomus un ziņo par rezultātiem atbildīgajām iestādēm. Šī sadarbības pieeja veicina līdzsvarotas dzīvnieku populācijas, samazina cilvēku un savvaļas dzīvnieku konfliktus, aizsargā biotopus un palīdz kontrolēt slimību izplatību.
Lai gan medības publiskajā diskusijā bieži tiek aizmirstas vai demonizētas, tās sniedz arī nozīmīgu ekonomisku un sociālu ieguldījumu, īpaši lauku reģionos. Turklāt tās nodrošina kvalitatīvu, vietēju gaļu ar zemu oglekļa pēdu, kas kļūst arvien nozīmīgāka ilgtspējīgas pārtikas sistēmu kontekstā.
Apkopojot – medības kalpo dabai. Tās palīdz uzturēt veselīgu ekosistēmu, stiprina bioloģisko daudzveidību un apliecina, ka tradīcijai var būt moderna, uz zinātniskiem datiem balstīta loma Eiropas dabas apsaimniekošanā.
