Pēc medībām, kad kamīnā omulīgi sprakšķ malkas pagales, bet no virtuves jūtama ceptu akniņu smarža, neizpaliek gan sarunas par konkrētajām medībām, gan atmiņas par iepriekš piedzīvoto.

Tā arī šoreiz, kad bija pārspriests šajās medībās piedzīvotais – nomedīti divi mežakuiļi un četri sivēni, Kārlim prātā atausa laiki, kad mežacūkas vēl bija medījamas limitēti un bija jāraugās, lai nenomedītu vairāk cūku, nekā ir nomedīšanas atļauju.

“Ziema bija dziļa, sniega daudz vairāk nekā šoziem, bet cūku tajā mastā bija tā ka biezs!” Kārlis palēnām iesāk. “Un viena daļa bija izlēmusi nākt tieši uz mani! Man priekšā nelielas eglītes, bet blakus lielāka priede. Masta pretējā malā atskanēja pirmie šāvieni. Pēkšņi eglītes pašķīrās un no tām galvu pabāza varens ruksis. Pats nesaprotu, kā tik ātri paspēju notēmēt un izšaut. Ruksis turpat apvēlās uz sāna. Taču tas bija tikai pirmais. Tam sekoja nākamie. Atlika tikai spiest sprūda mēlīti, un blakus cita citai sniegā gulēja trīs mežacūkas. Šaušana turpinājās arī masta pretējā pusē. Dzirdēju, kā medību vadītājs pilnā balsī sāk kliegt, lai pārtraucot šaušanu – varot nepietikt medību atļauju. Sacīts darīts – nolaidu ieroci. Taču tajā brīdī no eglītēm izskrēja neliels pērniķis. Sniegs dziļš, un dzīvnieks nespēja pa to ātri paskriet. Turklāt tas nāca man tieši virsū! Aizstājos aiz priedes un noliku ieroci. Nezinu, kāds nelabais mani tobrīd dīdīja, bet plintes vietā satvēru nazi. Kad ruksis kūlās garām priedei, aiz kuras stāvēju, lēcu pērniķim virsū! Satvēru to aiz auss un iespiedu starp kājām. Ruksis no izbīļa pamatīgi iekviecās, taču mani bija pārņēmis mežonīgs azarts! Un galu galā aizliedza taču šaut, nevis durt ar nazi!”

Dziļdomīgi paskatījies ugunī un pāris reižu svarīgi nokāsējies, Gunārs, kurš šodien gan bija palicis bez medījuma, atcerējās, kā savulaik pa pēdām izsekojis lielu kuili.

“Uzmanīgi bridu pa sniegu. Tuvojos palielam egļu biezoknītim. Tajā masta daļā vēl nekad nebiju bijis un nezināju, ka tūlīt aiz eglītēm ir stāva nogāze. Nolēmu eglītēm apkārt neiet, bet spraukties cauri. Tā nu pasperu pāris soļu un pēkšņi jau ripoju lejā pa nogāzi. Bise, protams, tad vairs nebija ne prātā! Taču nokritu uz kaut kā mīksta! Izrādās, sēdēju jāteniski tieši uz kuiļa, ko izsekoju! Stipri pārsteigti bijām abi. Turēju kuili aiz abām ausīm un centos nepalaist vaļā. Bija bail – ja palaidīšu, mani noteikti savainos! Saņēmu dūšu un ar vienu roku sataustīju pie jostas nazi. Nebija nekāds cūku duramais, bet tomēr! Tā nu viens dūriens sekoja otram, līdz kuilis pamazām pārstāja pretoties un izdzisa. Vēl ilgi sēdēju uz kuiļa un spiedu to pie zemes, bija bail mežacūku palaist vaļā – ja nu tā tomēr tikai izliekas? Pašam nebija ne skrambiņas, tikai bikses pamatīgi notašķītas kuiļa asinīm. Kad aizgāju pie pērējiem medniekiem, viņi bija šokā par manu izskatu, jo domāja, ka kuilis savainojis man kājas!”

Pēc šiem stāstiem mednieku mājā kādu brīdi iestājās klusums, kuru pārtrauca vien malkas sprakšķi kamīnā.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.