Vai ir valoda, kurā saprasties? Saruna ar režisori Lienu Šmuksti

Šodien, 7. augustā, jau vienpadsmito reizi aizsākas Valmieras teātra vasaras festivāls, kur trīs dienu garumā neierastās vietās un oriģinālās formās pilsētvidē notiek izrādes un notikumi visai ģimenei.

Programmas pamatā – īpaši festivālam radīti darbi, ko veido nacionālā un starptautiskā mērogā zināmi profesionāļi, kuru radītais izklaidē, bagātina, provocē, noteikti neatstājot vienaldzīgus festivāla apmeklētājus. Kā katru otro gadu, šī gada festivāls īpaši veltīts bērnu un pusaudžu auditorijai.

Kā uzsvēris festivāla direktors Reinis Suhanovs, dienas augustā ir laiks, kad "pilsēta uz trim dienām un divām naktīm kļūst par vienu lielu skatuvi. Šogad festivāla tēma ir TILTI, un mēs vēlamies savienot cilvēkus, paaudzes, mākslas formas un pieredzes".

Līdztekus 12 iestudējumiem visdažādākajām auditorijām – no izrādes zīdaiņiem līdz lielformāta kantrimūziklam "Gadsimta kāzas" –, festivāla paspārnē kopš 2020. gada darbojas arī Bērnu un jauniešu teātra institūts (BUJTI) jeb apmācības un pētniecība jaunajiem teātra profesionāļiem, kas vēlas strādāt tieši bērnu un jauniešu teātra žanrā. Tāpat festivāla laikā notiek starptautiska īslaicīgās arhitektūras un pilsētvides dizaina vasaras skola "Festival’and". To sadarbībā ar festivālu rīko Latvijas Mākslas akadēmijas Laikmetīgās mākslas, dizaina un arhitektūras institūts, kā arī Biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskolas RISEBA Arhitektūras un dizaina fakultāte.

Piecas izrādes festivāla dienās piedzīvos arī sajūtu teātra žanra aizsācējas Latvijā, režisores Lienas Šmukstes jaunākais iestudējums – izdomāts notikums novērotos faktos "Saprasties". Izrādē saplūdināti vairāki izteiksmes līdzekļi: kustība, vizuālā māksla, leļļu māksla, zīmju valoda un mūzika, kas rada vienu kopīgu sinerģiju, vairāku spēku kopdarbība. Tās laikā teātra mākslas profesionāļi kopā ar mūziķiem, māksliniekiem un 12 Valmieras Gaujas krasta vidusskolas attīstības centra jauniešiem uz skatuves mēģinās atbildēt uz jautājumu, vai pastāv valoda, kurā var saprasties visi.

"Latvijas Avīze" uz sarunu par izrādi "Saprasties", par Valmieras teātra vasaras festivālu un saprašanos mūsu valstī aicināja režisori Lienu Šmuksti.

Izrādes pieteikumā jautājat, vai pastāv valoda, kurā visiem iespējams saprasties…

L. Šmukste: Laikam jau gan tādas vienas valodas nav, bet domāju, ka saprasties palīdz iecietība un uzmanība pret otru cilvēku. Vienmēr var atrast veidu, kā saprasties, iespējas ir ļoti dažādas, tai, gluži kā mūsu izrādē, pat nav jābūt valodai. Tiesa, vienu lietu katrs var iztulkot citādi, taču līdz kopējam rezultātam ir iespējams nonākt.

Kā notika darbs pie iestudējuma?

Izpildproducentes Ilzes Liepas vadībā, kura pati pirmā uzrunāja Valmieras vājdzirdīgos un nedzirdīgos jauniešus, joprojām esam brīnišķīga komanda – gan leļļu meistare Alīda Pērkone, gan scenogrāfe Laura Liepiņa, protams, arī komponists Jēkabs Nīmanis, kā arī skaņas un gaismu instalācijas dizainers Maksims Šenteļjevs. Kopīgi arī atradām veidu, kā jauniešiem parādīt kustību ritmu, jo viņi ir vājdzirdīgi, piemēram, daži mūziku nesadzird, līdz ar to sākotnēji ritma skaitīšana likās diezgan grūta. Tā īpaši šai izrādei Jēkabs Nīmanis izdomāja mūzikas vai, precīzāk, gaismas kasti, lai nedzirdīgs cilvēks, nesadzirdot mūziku, redzētu gaismu, kura kustoties veido ritmu. Tādējādi šajā izrādē gaisma nav vienkāršs objekts, kā ierasti izgaismojot aktierus, mums gaisma ir objekts, kas ļauj nedzirdīgiem cilvēkiem redzēt mūziku. Savukārt horeogrāfe Tonje Sannesa no Norvēģijas, kuras specializācija ir iekļaujošu izrāžu veidošana bērniem un jauniešiem, tostarp auditorijām ar dažādām vajadzībām, šajā iestudējumā zīmju valodu pārradīja par deju un kustību. Tā viss salēdzās kopā, turklāt mūsu komandā darbojas arī vienīgā nedzirdīgā profesionālā aktrise Latvijā Jolanta Znotiņa un brīnišķīgais dejotājs Edvards Kurmiņš, kurš uz skatuves jauniešu vidū palīdz vadīt deju uz priekšu.

Protams, mēģinājumu procesā ļoti palīdzējušas arī jauniešu skolotājas, kuras mūsu teikto uzreiz pārtulko zīmju valodā, tiesa, daži no audzēkņiem, cits ātrāk, cits lēnāk, lasa arī no lūpām. Visi kopā sarunājamies latviešu, zīmju un vēl arī angļu valodā, kuru tulko Paula. Reizēm gan visas valodas sajūk, piemēram, nesen skolotāja zīmju valodā aizsāka stāstīt man; gājis tiešām dažnedažādi, daudz arī smejoties. Jau pats izrādes nosaukums "Saprasties" attaisno mūsu mēģinājumus, un ik dienu visi esam ko jaunu iemācījušies – mūsu Valmieras jaunieši ir vienkārši brīnumaini!

Izrādes dalībnieki no Valmieras Gaujas krasta vidusskolas attīstības centra ikdienā sadarbojas arī ar biedrību "Kopā varam". Vai, skatoties plašāk, mūsu sabiedrība kopējam darbam ir gatava?

Iespējams, šobrīd vēl ne, tiesa, esam gatavi strādāt mazās kopienās, mazos pulciņos, mazos projektiņos. Tomēr vienu kopēju ceļu mums neizdodas iet, iespējams, trūkst līdera, kurš varētu apvienot un spēt visus virzīt. Diemžēl lielākoties tas saistīts ar politiku, katrs deķi velk uz savu pusi un vienā valodā nerunā, lai gan, protams, vajadzētu gan. Lai gan esam maza tauta, teju vien uz pirkstiem saskaitāmi, esam pārāk dažādi.

Esmu pieredzējusi, kā, aizsākot sajūtu teātra izrādi, starp izrādes veidotājiem un skatītājiem noslēdzat abpusēju piekrišanas līgumu. Kādus punktus šajā vēlēšanu rudenī jūs iekļautu līgumā starp politiķiem un vēlētājiem?

Teorētiski politiķiem būtu jādarbojas savas valsts un tās pilsoņu labā, viņu labklājības labā. Taču šobrīd tas tā nenotiek un es līgumā ietvertu punktus, ka valdībai jādzird sava tauta un jāmeklē veidi, kā to izdarīt tā, lai arī cilvēki to sajustu.

Šogad Valmieras vasaras teātra festivāls aicina satikties starp īstiem un iedomātiem tiltiem. Kādas ielejas vai pat varbūt aizas izjūtat starp mums?

Ļoti asi redzu atšķirību starp tiem cilvēkiem, kuri ir uz izdzīvošanas robežas, un tad – tiem citiem. Ja man saka, ka šobrīd Latvijas iedzīvotāji vidēji pelna vairāk nekā tūkstoti eiro mēnesī, tad sev apkārt to gan neredzu. Visupirms šajā ziņā varu runāt par kultūras un muzeju cilvēkiem, ko labi pazīstu, turklāt ikdienā strādāju arī Latvijas Nacionālajā rakstniecības un mūzikas muzejā. Tā naudiņa, kas paliek uz rokas, nav ļoti liela, savukārt apkārt viss ir diezgan dārgs – gan īre, gan komunālie maksājumi, jebkas – arī benzīns, proti, degviela un pārtika. Televizorā valdības tantes, onkuļi un tie, kuri grib tikt politikā, teic vienu, taču es redzu pilnīgi kaut ko citu. Es nezinu, kur viņi saskata pierādījumus savai patiesībai, un ir ļoti, ļoti žēl, ka mēs nerunājam vienā valodā. Esmu daļa no parastās tautas, kā droši vien varētu nosaukt tos, kuri nav politikā, apkārt redzu un izjūtu pilnīgi citu dzīves līmeni nekā to, par ko man stāsta ekrānos vai sociālajos tīklos. Mēs nerunājam vienā valodā – un nesaprotamies ne par latviešu, ne par krievu valodu, ne par Latgali un Rīgu, ne par Kurzemi un Vidzemi.

Taču varbūt tomēr notiek projektēšana, lai šos saprašanās tiltus vismaz sāktu būvēt?

Varbūt kaut kas notiek mazās čupiņās un mazos projektiņos, bet tas nav un netop kā liels Vanšu tilts vai liels Akmens tilts, pat ne kā Gaisa tilts. Lieliem un drošiem soļiem nenotiek teju nekas, tiesa, uz priekšu virzāmies, bet vien kādu centimetru pa centimetram.

Jūs ļoti daudz strādājat kopā ar bērniem un jauniešiem, varbūt sabiedrība mainīsies, viņiem izaugot?

Šobrīd to grūti vēl teikt, bet, liekas, būs jāizaug vēl vienai paaudzei, jo teju neiespējami, bet interesanti prognozēt, kas notiks un kā attīstīsies ceļš mūsdienu jauniešiem, kuri tik tiešām ir īsta telefonu paaudze. Tiesa, esmu parliecināta, ka savu ceļu, kā dzīvot un uztvert pasauli, viņi atradīs, viņiem tas pat nebūs grūti, iespējams, tieši mēs būsim tie, kuriem būs grūti iekļauties telefonpaaudzes uzbūvētajā un ierastajā pasaulē. Turklāt pat nedomāju, ka šī pasaule būtu jāsalauž, ka tās uzbūvētā nākotne būs slikta, tā tikai būs pavisam citāda.

Vai teātrī šo paaudzi ir iespējams uzrunāt?

Leļļu teātris teju vienmēr ir skatītāju piepildīts. Tiesa, iespējams, šobrīd uz teātri bērnus un jauniešus virza viņu ģimenes, jo biļetes pērk mamma, tētis vai vecvecāki, tomēr ceru, ka daļa no šiem skatītājiem nāks arī vēlāk. Ja vecāki savos bērnos ieliek, iedēsta iešanu uz muzejiem, teātriem, grāmatu lasīšanu un jebkādu citu kultūras lietu, tad tā viņiem paver tālāku ceļu un redzējumu nākotnē.

Pirms dažiem gadiem aizsākāt Latvijā līdz tam neierasto sajūtu teātri. Vai publika to viegli pieņem, varbūt sava publika vēl ir jāaudzina?

Publika vēl ir jāaudzina, tiesa, tie, kas atnāk un piedzīvo savu pirmo izrādi, otro reizi vairs nebaidīsies nākt, jo, ja vienreiz nekas slikts ar viņiem nav noticis, nenotiks arī citreiz. 

Pirms izrādēm saku, ka mēs nevienu nesitam, nevienu negrūstam un neko ļaunu nedarām. Mēs tikai gribam, lai skatītājs izrādi piedzīvo citādā veidā, caur sajūtām, caur citām, neierastākām maņām, tā, kā izrādes piedzīvo cilvēki, kuri, piemēram, neredz.

Vai nāk daudz arī to skatītāju, kuriem līdz šim nav bijis iespējams pieredzēt, saredzēt notiekošo uz skatuves?

Negribētu teikt, ka cilvēki ar redzes grūtībām nāktu rindām vien, bet uz katru izrādi atnāk kāds, par ko ir ļoti liels prieks. Sajūtu teātra izrādes gan ir domātas visiem un priecājos, ka mūsu skatītāji ir tik dažādi.

Ko jums nozīmē iekļaušana, saprašanās un iedziļināšanās?

Tas nozīmētu visiem ļaut un būt līdzīgās starta pozīcijās, tā, lai ikviens varētu piedzīvot izrādi, lai ikviens varētu pārkāpt slieksni un piedzīvot izstādi. Lai nekur un nekādos apstākļos kādam nebūtu jāpaliek aiz durvīm.

Kāpēc mūsu sabiedrībā iekļaušana vēl ir tikai asnos?

Kļūst jau arvien labāk, vairs nav tik traki. Grūti gan pateikt, kāpēc process virzās tik lēni, protams, manā bērnībā iekļaujamo cilvēku nemaz nebija, visi tika slēpti, pat ārā netika vesti. Mans vecaistēvs ar vecomammu bija neredzīgi, tāpēc toreizējo vidi labi pazīstu, biju viņiem blakus.

Mans ceļš pie sajūtu teātra radās gluži vai pats no sevis, jo tā jau tas notiek – jo vairāk sastopamies ar citiem, jo vairāk uzzinām par citiem un nezināmo, jo vairāk mēs varam arī darīt. Tiesa, ierasti cilvēkiem ir bail no svešā, nezināmā, bet visi jau esam tādi paši cilvēki, tikai vienam, iespējams, vajag citādāku pieeju, otram vēl savādāku, bet neviens taču nesit, neviens nekož, neviens neuzbrūk…

Sarunājoties vienmēr var atrast veidu, kā izdarīt iecerētās lietas vai otram palīdzēt kaut ko uzzināt vairāk.

Vai sastopat daudz domubiedru?

Nevarētu teikt, ka ļoti daudz, tiesa, daudzus neesmu arī uzrunājusi. Parasti izvēlos uzrunāt tos, ar kuriem man būtu viegli vai interesanti strādāt, vai ar kuriem es gribētu strādāt.

Un tad, ejot ceļu kopā, arī viņi uzzina kaut ko vairāk un, iespējams, vēlāk radīs un darīs paši savu.

Rudenī kopā ar Cēsu Mazo teātri Zemgales, Kurzemes un Latgales skatītājus atkal apceļosiet ar izrādi "Bezgalīgais ritums", kurā izmantoti fragmenti no Edvarta Virzas "Straumēniem". Tā ir izrāde, kas piemērota arī cilvēkiem ar redzes invaliditāti. Neviens šo izrādi neredz, bet piedzīvo caur skaņām, smaržām, tausti un pieskārieniem, dzīves un dabas rimto plūdumu. Kas skatītāju reakcijā pārsteidzis jūs pašu?

Mani joprojām pārsteidz, ka pēc izrādes cilvēki raud.

Tiesa, esmu uzbūvējusi izrādi, bet neesmu tās skatītāja, jo pati tajā piedalos, tāpēc nezinu, tieši kura lieta un brīdis katram skatītājam liekas īpaši aizkustinošs, kurš atsauc, piemēram, mīļās bērnības atmiņas. Šī ir izrāde par pagātnes atmiņām, un uz stiprām atmiņām varam būvēt stipru nākotni.