Protams, tas nav pārliecinoši pierādīts, un pagaidām arī nav zināms, vai to vispār var tā vispārpieņemti pierādīt, taču viena no pasaules uzbūves teorijām pauž par bezgalīgu daudzumu tā dēvēto paralēlo realitāšu, kurās viss pamatā it kā ir tā, kā tajā ierastajā, taču daudzi attīstības scenāriji tomēr risinājušies citādi – gan pagātnē, gan tagadnē. Daudzi piedzīvojuši un turpina piedzīvot kaut ko tādu, kas varētu liecināt par labu tam, ka tā tomēr nav tikai teorija.

Darbs tas pats, tikai... cits

2008. gada 16. jūlija rītā Lerina pamodās un acumirklī konstatēja, ka viņas palagi mainījuši krāsu. Viņa satraucās – tie bija ne tikai vienkārši citā, bet gan tādā krāsā, kādā viņai pašai palagi nekad nebija bijuši. Nerodot izskaidrojuma, Lerina ievilka elpu, sakopās un devās uz darbu birojā, kurā strādāja pēdējos 20 gadus.

Viņas mašīna atradās tajā pašā vietā, kur tā bija novietota pie mājas iepriekšējā vakarā. Viņa aizbrauca pa to pašu ceļu, pa kuru regulāri ieradusi braukt kopš brīža, kad pirms septiņiem gadiem bija pārcēlusies uz dzīvokli šajā rajonā. Taču relatīvais miers ilga tikai līdz brīdim, kad viņa ieradās savā darbavietā. Jau uzreiz bija pamanāms, ka birojā atrodas pārāk daudz dīvainu, iepriekš neredzētu cilvēku. Lerina iegāja savā kabinetā, taču ievēroja, ka pie durvīm ārpusē izlikta izkārtne ar kāda cita cilvēka vārdu. Nākamajā acumirklī viņa nodomāja, ka kaut kādu iemeslu dēļ sajaukusi stāvus, taču aši novērojumi apliecināja, ka viņa tomēr atrodas pareizajā stāvā un pareizajā kabinetā. Taču vārds pie durvīm tomēr nomainīts.

Lerina apjuka un sajuta, kā atkal viņu pārņem satraukums. Pirmais jautājums bija šāds: ja viņa ir pēkšņi atlaista, tad kāpēc gan neviens to nav pateicis? Viņa atvēra savu portatīvo datoru un pieslēdzās uzņēmuma bezvadu tīklam, un tur konstatēja, ka joprojām atrodas uzņēmuma darbinieku štata sarakstā, tiesa, tur gan bija norādīts, ka viņa skaitās gluži citā nodaļā un cita menedžera pakļautībā. Pamazām sāka reibt galva.

Nākamajā mirklī Lerina pārbaudīja savus dokumentus – bankas kartes, autovadītāja apliecību un darba apliecību. Tie visi apstiprināja viņai zināmo informāciju: tas pats vārds un uzvārds, tā pati fotogrāfija, visi tie paši zināmie numuri un tā pati mājas adrese. Tajā brīdī viņas apjukums jau bija tik liels, ka Lerina neattapa nekā cita, kā impulsīvi piezvanīt pa tālruni priekšniecības sekretariātam un pavēstīt, ka jūtoties slikti, tāpēc iešot pie ārsta izrakstīt slimības lapu. Un, patiešām – viss notikumu klāsts, jau sākot ar citas krāsas palagiem, viņai lika iekšēji nodomāt, ka kaut kas varētu nebūt kārtībā ar viņas garīgo veselību. Labi vēl, ka pati to spēj vispār apzināties.

Viņa izgāja no biroja un devās pie ārsta. Tur Lerinu rūpīgi pārbaudīja, vispirms acīmredzami meklējot viņas organismā aizliegtu narkotisko vielu klātbūtni. Visi testi bija negatīvi – organismā nebija ne narkotiku, ne alkohola lietošanas pēdu. Lerina atgriezās mājās un sāka ļoti rūpīgi caurskatīt visas savas personīgās mantas. Bankas izrakstus, personīgos čekus un izrakstītos rēķinus viņa pārskatīja pat vairākas reizes. Viss tur uzrādīja visu pareizo viņai zināmo informāciju. Tad galvā iešāvās doma: vai tā nevarētu būt amnēzija? Proti, varbūt ar viņu atgadījies kaut kas tāds, kā rezultātā viņa vairs nav spējīga atcerēties noteiktus savas dzīves mirkļus. Viņa pieslēdzās tīmeklim un sāka tur rakņāties, acumirklī ievērojot, ka visas ziņas un jaunumi pamatā ir tie paši, kas tur jau bija aplūkojami iepriekšējās dienas vakarā. Tad Lerina mēģināja sev iegalvot, ka kopš pamošanās nezin kāpēc sākusi dzīvot kādu mazliet citu dzīvi. Bet: kā gan tas vispār iespējams?

Tad viņa atcerējās, ka jau pagājis vismaz pusgads kopš mirkļa, kad viņa šķīrās ar savu puisi. Lerina uzskatīja, ka viņu pietiekami labi pazīst, tāpēc izlēma tagad viņam piezvanīt. Taču otrā galā atbildēja kāds pilnībā cits cilvēks, kurš pacietīgi paskaidroja, ka attiecīgajā mājā nedzīvojot neviens vārdā Augustīns vai vispār kāds, kurš varētu būt puslīdz līdzīgs viņas aprakstītajam cilvēkam. Tas jau bija ļoti liels pārsteigums, jo kopā pavadītajos mēnešos Lerina patiešām bija labi iepazinusi Augustīnu, pat iedraudzējusies ar viņa dēlu no iepriekšējās laulības. Taču tagad ne no viena, ne no otra nav ne miņas. Lai gan tālruņa numurs tas pats vēl joprojām labi zināmais. Dzīves vieta arī...

Cilvēks, kuru labi pazini, šeit nekad nav bijis

Tā tas turpinājās vairākas dienas. Pamazām Lerina fiksēja aizvien vairāk dažādu neatbilstību. Slimības lapas termiņš bija beidzies, tāpēc nekas cits neatlika, kā doties uz darbu. Viņa tā arī izdarīja, iepriekš stingri apņemoties, ka jebkurā gadījumā uzvedīsies un turpinās strādāt tā, it kā nekas nebūtu noticis. Tostarp iekšējās bažas aizvien pieauga, viņa absolūti nesaprata, kas noticis ar to viņas dzīvi, kuru viņa iepriekš pazina, un kas īsti noticis ar viņas darba karjeru. Vai patiešām viss kaut kādu iemeslu dēļ pilnībā izgājis ārpus kontroles?

Bet dīvainā kārtā darbā viss viņai it kā sanāca, nevienam nebija nekādu lieku jautājumu. Tostarp Lerina turpināja uzskatīt, ka kādā momentā, par kuru viņa neko neatceras, viņai bijis vismaz nervu sabrukums. Un tas bijis tik ļoti nopietns, ka spējis viņas galvā iemitināt viltus atmiņas. Vismaz tā viņa domāja, joprojām turpinot regulāri apmeklēt psihiatrisko klīniku. Taču visu iespējamo veidu analīzes un pārbaudes allaž pārliecinoši apstiprināja, ka viņa joprojām atrodas pilnībā veselā ķermenī un ir pie pilna saprāta.

Ārsti uzskatīja, ka viņa, visdrīzāk, pārdzīvojusi kādu ļoti spēcīgu stresu, varbūt saistībā ar to pašu šķiršanos no Augustīna, tikai pati nav spējusi novērtēt savu pārdzīvojumu spēku un pakāpi. Tāds variants viņai arī pašai jau bija ienācis prātā, un arī pēc neveiksmīgās tālruņa sarunas viņa pat bija izlēmusi uzmeklēt šo puisi. Taču viņa neatrada absolūti neko – nekādu ziņu par šo viņai joprojām tik labā atmiņā esošo cilvēku. Arī noalgotais privātdetektīvs apliecināja, ka šajā pilsētā nav nekādu pēdu par tādu Augustīnu un viņa dēlu.

Lerinas tuvinieki kādā brīdī tomēr nodomāja, ka viņa būs mēreni nojūgusies, jo sevišķi pēc tā, kad viņa reiz apjautājās par savai jaunākajai māsai veikto pleca operāciju. Visi neizpratnē viņā noraudzījās, taču Lerina turpināja apgalvot, ka tāda operācija gluži nesen esot notikusi. Tuvinieki tikai neizpratnē grozīja galvas un līdzjūtīgi noraudzījās. Tā pagāja dienas, nedēļas un mēneši, kuru laikā Lerina sāka pamazām apjaust, ka viņas dzīvē sākušās, no vienas puses, salīdzinoši nelielas, no otras – tomēr ļoti mulsinošas izmaiņas. Viņas skapjos bija uzradies apģērbs, par kura iegādi viņa neko nespēja atcerēties, tīmekļa vietnēs bija parādījušies viņas vārdā veikti ieraksti, kurus viņa it kā nebija veikusi, savukārt tie, kuriem tur, viņasprāt, vajadzēja būt, nezin kāpēc bija izdzēsti vai vienkārši pazuduši. Taču vietnes, jaunumu kopas un blogi bija visi tie paši, kurus viņa labi atcerējās. Kopumā vispār visa pasaule šķita it kā tāda pati, kādu viņa atcerējās tajā vakarā, dodoties gulēt pirms liktenīgās pamošanās it kā svešos palagos. It kā...

Cik zināms, joprojām neviens tā arī nav spējis Lerinai palīdzēt saprast notikušā cēloņus. Iespējams, tāpēc viņai nekas cits nav atlicis, kā pacensties pašai piemeklēt pieņemamāko risinājumu. Un, lūk, kāds tas ir: tajā liktenīgajā naktī dīvainu un no viņas pašas pilnībā neatkarīgu notikumu iespaidā viņa no rīta pamodusies citā realitātē jeb kaut kādā paralēlajā pasaulē, par kādas hipotētisko esamību, kā viņa pati noskaidrojusi, pauduši arī daudzi pasaulē atzīti un cienījami zinātnieki. Proti, tā pasaule, kurā viņa dzīvojusi iepriekš, vienkārši guvusi dažus citādus viņas pagātnes risinājumus...