1904. gada 6. septembrī. Pirms 120 gadiem Rīgā, Jēkaba, tagad Neatkarības laukumā, noturēja pēdējo umurkumuru, sauktu arī par ābolu svētkiem jeb vāciskajā vārdā par "hungerkummeru".

Reklāma

Šie rudens ražas svētki Rīgā bija atzīmēti gadsimtiem ilgi un apdzejoti arī Aleksandra Čaka skumjajā poēmā "Umurkumurs". Rakstos gadatirgus pieminēts vēl 17. gadsimtā, kad ar to simboliski atzīmēta atbrīvošanās no bada, kas 1601.–1603. gadā poļu–zviedru kara laikā piemeklēja Vidzemi un Rīgu. Taču vēsturnieki uzskata, ka tradīcija ir vēl senāka un iesniedzas viduslaikos. Sākotnēji umurkumurs svinēts vēlāk noraktajā Kubes kalnā, tagadējās Esplanādes apkaimē. Tie bija raibi, ne tikai ar tirgošanos, bet dažādām izpriecām kuplināti tautas svētki, kuru atzīmēšana parasti ievilkās līdz vēlai naktij un kas rudens sākumā noritēja vairākas dienas. Slavenākais umurkumura elements bija Čaka poēmā aprakstītā rāpšanās ar taukiem, ziepēm vai citu slīdīgu vielu noziestā kārtī. Tās galā uz ratu riteņa bija sakarinātas dažādas vienkāršajiem ļaudīm vērtīgas balvas. 

Līdz augšai spēja uzrāpties vien retais, bet pretendentu neveiksmes uzjautrināja publiku, turklāt kāpēja uzmanību bija ļauts dažādi novērst, apmētājot viņu, piemēram, ar āboliem. 

Par umurkumuru kā "prastu" un laikmetam necienīgu izklaidi, kas domāta vien zemākajiem slāņiem, sāka runāt jau 19. gadsimta nogalē. Bet avīze "Baltijas Vēstnesis" 1904. gada 6. septembrī sprieda: "Šodien, kā dzirdams, tikšot noturēts trešais un pēdējais "hungerkummers". Būtu gan laiks, ka šādu ākstīšanos, ko daži mēdz dēvēt par diezin kādu veclaiku tradīciju, respektīvi iecienītu paražu, ar šo dienu uz visiem laikiem atmestu un tanī vietā – ja grib – ieviest kādu lietderīgāku pajautrināšanos." Umurkumura norietu iezīmēja arī apstāklis, ka 1902. gadā līdz tam plašajā Jēkaba laukumā sāka celt tagadējo Latvijas Bankas ēku. Jau 1904. gadā svētkus aptumšoja krievu–japāņu kara ietekme, bet nākamais bija 1905. gada revolūcijas gads, kad plaša ļaužu pulcēšanās, īpaši pilsētas centrā, tika noliegta. 1905. gada vasarā gan vēl diskutēja, vai "hungerkummeru" varbūt rīkot Grīziņkalnā vai Daugavas krastā pie Lielā Kristapa, taču tas nenotika un tradīcija iznīka. Bet Jēkaba laukumā ierīkoja apstādījumus.

Brīvā Zeme 1924. gada 6. septembrī

Daugavpils. Atzinība. 1922. gadā plūdu laikā Kalkūnes pagasta pilsonis Aleksandrs Sadovskis, redzēdams, ka Grīvas pilsētas iedzīvotāju dzīvības apdraudētas no ārkārtīgi lieliem plūdiem, nerēķinoties ar dzīvības briesmām, mazā laiviņā pārbraucis pār Daugavu ledus iešanas laikā no Daugavpils uz Grīvu un izglābis no acīm redzamas bojā iešanas vairākas personas. Par Sadovska pašaizliedzīgo rīcību iekšlietu ministrs tagad viņam izsacījis savu atzinību ar sevišķu rakstu.

Aptauja

Cik svarīgi jums ir žurnālistu un ekspertu komentāri/viedokļi, ko piedāvā LASI.LV?

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.