Mārtiņi jeb Mārtiņdiena ir seni latviešu ziemas sagaidīšanas svētki, kad beidzās pieguļas un ganu laiks. Pēc Saules kalendāra Mārtiņdiena iezīmē viduspunktu starp rudens saulgriežiem (Miķeļiem) un ziemas saulgriežiem (Ziemassvētkiem) un tiek svinēta novembra vidū.
Reklāma
Mārtiņos beidzās Veļu laiks un sākās Ledus laiks, kad staignāji kļuva izbraucami un varēja gaidīt zirgos sēdošu bruņotu vīru sirojumus
Lūk, ko par laika prognozēm vēsta ticējumi.
- Ja Mārtiņa diena ir jauka un skaidra, tad ziemā būs liels sals.
- Ja Mārtiņa diena miglaina, tad ziema būs silta.
- Ja zosis Mārtiņos pa dubļiem staigā, tad Lieldienās pa ledu.
- Ja Mārtiņa dienā sniegs uz jumtiem, būs gara ziema.
Ticējumi par precēšanos un sadzīvi
- Mārtiņu vakarā meitām, gulēt ejot, jāuzmet istabas vidū brunči; kas sapnī pacels, tas apprecēs.
- Mārtiņvakarā jāņem kukulis maizes un jāiet uz zirgu stalli. Tur jānokauj gailis un ar viņa asinīm jāaptraipa katra zirga kreisā pakaļkāja. Pēc tam maizes kukulis ar gaili jāapnes zirgiem apkārt, tad zirgiem nesitīsies nekāds ļaunums un viņus nejās lietuvēns.
- Mārtiņa vakarā jaunekļi pārģērbjas un staigā apkārt dāvanas lūgdami, kuras tad visi kopā nolietā.
- Mārtiņa vakarā Mārtiņa bērni dzinuši Mārtiņu ar žagariem.
- Ja Mārtiņbērni kādu no mājniekiem per, tad nevajag bēgt zem gultas, jo tad visu mūžu cilvēks būs bailīgs.
- Mārtiņa vakarā, tad iet vīrieši pa ciemu, kažokus ļaunā pusē apgrieztus apģērbušies un apjozušies ar jostām no salmiem pītām, un arī tāda pate aste pakaļā; viņi tā iet bērnus baidīt, lai pātarus mācās un vecākiem klausa.