Veļu laiks dažādās Latvijas malās dēvēts dažādi: par iļģu laiku, par garu laiku, par ķauķu, pauru vai paurīšu laiku, vēl citur – par Zemlikām, Dievainēm jeb Dieva dienām. Tas ir laiks, kad veļu vārti ir atvērti un veļi nāk apciemot vietas, kurās reiz dzīvojuši, lai lūkotu, kā tur tagad norit dzīve. Savukārt mēs varam palūgt viņiem padomu un aizsardzību. 

Senči arī norājuši veļus par aizvadīto gadu, ja tas padevies neveiksmīgaks. Jāpiebilst, ka šo tradīciju kopa teju visa pirmskristīgā Eiropa.

Veļu mielastam izvēlētajā dienā dzīvie cits pie cita ciemos nav gājuši. Šajā dienā arīdzan kurināts rituālais ugunskurs ar ziedojumiem, dedzinātas vaska sveces.

Kad sākas Veļu laiks

Dievaines sākas uzreiz pēc Rudens saulgriežiem. Dažviet kā veļu laika beigu datums iezīmēti Mārteņi, citos avotos teikts, ka veļus var mielot līdz pat 12. decembrim. Tradīcijās tiek iezīmēts galvenais veļu vakars ar nosaukumu Simjūdi vai Veceles.

Vēl ir uzskats, ka īstais veļu laiks klāt, kad kokiem lapas nobirušas.