Bija laiki, kad izklaides iespēju izvēle bija niecīga. Katrā ziņā izklaide ļaužu apziņā itin nemaz nebija pirmajās pozīcijās tajā laikā, kad skabargas ieraušana ļoti nopietni draudēja ar asins saindēšanos un iespējamu nāvi, un pat tad, ja cilvēki patiešām vēlējās relaksējoties nolaist tvaiku, viņiem tomēr pat ne tuvu nebija to iespēju un izvēles daudzveidības, kas ir mūsdienās. Taču pamazām laiki mainījās, savukārt ārstēšanas metodes reāli aizkļuva tālāk par asins nolaišanu, cilvēki sāka dzīvot ilgāk un viņiem radās arī vairāk laika dažādām izklaidēm.

Daži sporta veidi, kas ir pietiekami populāri arī mūsdienās, radušies jau pirms simts un pat vairākiem simtiem gadu. Bet tostarp bijušas arī citas idejas, kas kaut kā tomēr neiedzīvojās, un viens no tādiem sporta veidiem bija savulaik ļoti izplatītā... lapsu mešana. No nosaukuma vien var labi saprast, ka lapsas mešana bija tāds sporta jeb izklaides veids, kurā dzīvas lapsas meta gaisā – kurš augstāk. Turklāt lapsas nebija vienīgie tādi mētājamie dzīvnieki, lai gan tieši tās kļuva par galvenās lomas pildītājām.

Edvards Bruks-Hičings uzrakstījis grāmatu par izzudušajiem sporta veidiem “Lapsas mešana. Un citi aizmirsti un bīstami sporta veidi, izklaides un spēles”, un viņš paudis, ka tieši par šo sporta veidu uzzinājis no kādas senas vācu mednieku rokasgrāmatas, kas publicēta 1720. gadā un kurā bija ievietots attēls ar 18. gadsimta aristokrātiem, kuri spēlē šo spēli. Vēstīts, ka lapsas mešanu spēlēja zālāja laukumā, turklāt spēlētāji komandās parasti apvienojās jauktajos pāros – pārī bija vīrietis un sieviete. Katras komandas locekļi turēja stropes pretējos galus aptuveni sešu metru attālumā viens no otra, un Bruks-Hičings to aprakstījis kā “audumu, kas mazliet līdzīgs badmintona tīklam”. Strope brīvi turējās starp diviem dalībniekiem tā, lai tās vidusdaļa būtu ieliekusies un gulētu uz zemes. Kad spēle sākās, iepriekš sagūstītās lapsas izlaida brīvībā, un tās sāka skraidelēt pa spēles laukumu. Ja kāds no dzīvniekiem uzkāpa kādai no stropēm, spēlētāji sāka strauji raustīt tās galus, un tas lika stropēm nostiepties un attiecīgi pasviest gaisā bezpalīdzīgo dzīvnieku. Par uzvarētāju kļuva tā komanda, kura spēja lapsu uzsviest visaugstāk gaisā. Esot arī fiksēts, ka visu laiku labākais sasniegums jeb absolūtais rekords novērtēts ar augstumu 7,5 metri.

Nav grūti iedomāties, ka šāda dzīvu radību mētāšana bija gaužām necilvēciska nodarbe. Esot arī zināms, ka pamatīgi pārbiedētie dzīvnieki dažkārt paši guvuši dažādus savainojumus, kā arī traumējuši cilvēkus, nereti uzkrītot viņiem tieši virsū, sākot kost vai skrāpēties. Tostarp esot arī zināms tas, ka parasti visus šos dzīvniekus, kuriem bija lemts piedalīties attiecīgajā “spēlē” un kuri negāja bojā tās laikā, pēc tās vienmēr nogalināja.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.