10. janvāris vēsturē un senās avīzēs. "Spļāviens debesīs" un citas laika zīmes

1935. gada 10. janvārī. Pirms 90 gadiem, vairākas nedēļas valdot lielam salam, "Jaunākās Ziņas" atgādināja par senču metodēm, ar kādām tie noteikuši gaisa temperatūru un piemērotu apģērbšanos laikā, kad termometra mājās vēl nebija: "Aukstumiņus, kas atbilda mūsu tagadējiem -10 grādiem, pie aukstuma un karstuma pieradušie vecie laucinieki par salu neskaitīja.

Bet, kad, no akas ūdeni smeļot, plikās rokas lipa pie spaiņa dzelzs stīpas un ja uz ledus uzlietais ūdens spalgi plīsa, tad zināja, ka sals pieņemsies. Tad vīri vēroja vēju, bet sievietes – vakariņas gatavojot – podiņa dibenu un skursteni. Ja sodrēji sāka degt, tad bija gaidāms stiprs aukstums. Šīs zīmes vēl papildināja kaķis aizkrāsnē." Virtuves spainī sasalis ūdens, nosarmojušas govju galvas un plāna ledus kārtiņa silēs kūtī liecināja par aptuveno temperatūru -15 līdz -18 grādi. 

"Sala stiprumu novēroja arī pie sevis. Bārda pie mutes sasala pie -12 grādiem, pie -15 līdz -18 grādiem sarma kutināja nāsu spalviņas, ja lipa kopā acu plakstiņi, tad termometrs rādīja -20 līdz -25 grādus. 

Sevišķi bargā salā temperatūru mēģināja ar "spļāvienu debesīs". Rīta agrumā izgāja laukā un spļāva gaisā. Ja spļāviens krita uz ledus plīsdams, tad vēl varēja droši mežā braukt ar divām zeķēm kājās, bet, ja skanēdams, tad labāk palikt mājās, jo tad temperatūra kritusi jau zem -30 grādiem. Rāmā laikā vēja virzienu pārbaudīja ar mutē apslapinātu pirkstu, kuru pacēla gaisā. Ja vēja pūsma bija no austrumiem pavirzījusies uz dienvidiem, tad zināja, ka stiprais aukstums drīz mitēsies, un gaidīja gaismu, kad pēc skursteņa dūmu gaitas varēs redzēt, cik drīz šī pārmaiņa notiks."

1934. gada decembra beigās un 1935. gada janvāra sākumā Latvijā ilgstoši pieturējās ap -20 grādu pēc Celsija stiprs sals, dēļ kura bija pat gadījums, kad salūza Rīgas–Valkas dzelzceļa sliede un trūka telefonsakaru līniju vadi. No pārkurinātām krāsnīm bieži izcēlās ugunsgrēki; bija nosmakšanas gadījumi tvanā. 

Rīgā strauji pieauga malkas cenas, un valdība uzskatīja par lietderīgu noteikt cenu augšējo robežu. 

Klīda baumas par iespējamo malkas trūkumu galvaspilsētā, jo piegādātāji netiekot līdzi pieprasījumam. Kārļa Ulmaņa valdība turpretī uzsvēra, ka "bažām nav pamata".

Strādnieku Avīze, 1925. gada 10. janvārī

Kas viss nenotiek pirtī. Kāds vīrietis uz ielas sastapis skolnieces un uzaicinājis tās nākt līdz uz pirti tam nomazgāt muguru. Bet kad skolnieces atsacījušās tam līdzi iet, tas piedāvājis kā atalgojumu maksāt katrai 200 rbļ. Radās trīs 6-10 gadus vecas skolnieces, kuras apsolījās iet līdzi uz pirti. Svešais vīrietis skolnieces aizveda uz Gintera ielas Trušinska pirti, kur noņēma numuru. Visi sagāja pirtī, skolnieces katra pa reizei vīrietim mazgāja muguru un kājas. Kad vīrietis bija pamatīgi noberzts, tas izgāja no numura. Meitenes palikušas vienas un gaidījušas apsolīto algu. Nevarēdamas kailo sagaidīt, gājušas lūkoties, kur tas palicis. Bet tas bija paspējis apģērbties un nozust. Priekš kādas nedēļas tas pats vīrietis bijis numurā ar kādu jaunavu, pie kam atstājis tāpat sievišķi, nesamaksādams pat par pirti.