9. janvāris vēsturē un senās avīzēs. Rīgas ostas cerības uz tranzītu

1925. gada 9. janvārī. Pirms 100 gadiem žurnāla "Atpūta" lasītāji varēja aplūkot, kāda izskatās 1924./1925. gada mijā Rīgas Eksportostā pabeigtā noliktava – tobrīd lielākā Latvijā.

No ķieģeļiem un dzelzsbetona celtā būve bija 96 metrus gara un 32 metrus plata, un tajā varēja ietilpināt 15 tūkstošus tonnu dažādu preču jeb, pēc tā laika iespējām, 1500 vagonu saturu. Trīsstāvīgā un par pilnībā ugunsdrošu pasludinātā ēka bija sadalīta deviņās atsevišķās noliktavās, katrā "ar savu kantori". Preču uzņemšanu un izdošanu atviegloja astoņi elektriskie celtņi. "Ēka celta pēc jaunākā Amerikas parauga. Griesti bez sijām. Konstrukcija praktiska. Noliktavas projektu izgatavojis docents E. Veiss. Tas pats arī atbildīgais darbu vadītājs. Darbus izvedis būvuzņēmējs M. Vaitnieks, kurš cēlis arī Eksportostā 20 noliktavu un būvējis ateju [iespējams, domāts Kolonādes kiosks un publiskā tualete Brīvības un Aspazijas bulvāra stūrī, ko atklāja 1924. gadā] pēc vismodernākās iekārtas. 

Uz šo uzņēmumu bija iesniegti 20 dažādi projekti no ārzemju firmām, bet mūsu uzņēmēji ņēmuši pārsvaru," 

1924. gada nogalē bija atzīmēts avīzē "Latvijas Sargs". Divu jaunu noliktavu vienlaicīga būve Rīgas preču ostā pēc Jūrniecības departamenta pasūtījuma bija sākusies 1924. gada jūlijā. Rindā gaidīja nākamais objekts, kam vajadzēja veicināt Latvijas tautsaimniecību, – Latvijas sviesta eksportam domātai saldētavai 600 tūkstoši latu no valsts budžeta jau bija atvēlēti. Uzskatīja, ka tādējādi uzlabosies Latvijas sviesta kvalitāte un tas būs konkurētspējīgāks. Saldētavu sāka būvēt 1925. gada rudenī. Grasījās celt arī Latvijas un tāpat tranzītā vedamo Krievijas linu noliktavas. Latvijas valstī cerēja, ka Rīga arī PSRS būs tikpat svarīgs tranzīta mezgls kā cara laikos, tāpēc ostas infrastruktūrā ieguldīja milzīgus budžeta līdzekļus. Galu galā tas kļuva par vienu no faktoriem, kas padarīja Latviju par PSRS politikas ķīlnieci – naudu valstij kaut kā vajadzēja atpelnīt. 

Savukārt Maskava visu pirmskara laiku rotaļājās kā ar Latviju, tā Igauniju, saistot savu tranzītu ar politiskiem jautājumiem.

Brīvā Zeme, 1925. gada 9. janvārī

Grozīgais laiks Ziemeļatvijā. Decembra beigās nolija atkala un ceļi bija tik glumi, ka grūti nācās uzturēt satiksmi, sevišķi kājniekiem. 2. janvārī griezās putenis. Uzsniga sniegs 2-3 collu biezumā, vietām bij 5 collu augstas kupenas. Bet jau nākošā dienā uznāca negaiss ar stipru lietu un lielu vētru, un vēl spēcīgi ducināja pērkons, ko ziemas vidū reti gadās piedzīvot. Mežos liels daudzums koku nolauzti, pa lielākai daļai priedes un egles. Sniegs nokusa un radās plūdi kā pavasarī. Urdziņas krāc, upju līčos siena kaudzes mirkst ūdenī. Dažu dienu temperatūra paceļas 5 grādi virs nulles, kur vajadzēja būt stingram salam. Naktī no 6. uz 7. janvāri atkal uzsniga sniegs 1-2 collu biezumā. Ceļi ārkārtīgi slikti, pat tukšā gandrīz neiespējami uz priekšu tikt. 

Lauksaimnieki no piedzīvojumiem spriež, ka vēlais pērkons liekot cerēt uz ilgu siltu laiku. Grozīgais laiks lielā mērā kaitējis ziemājiem, sevišķi rudziem, kas jau tā stipri cietuši. 

Ja vēl ilgāku laiku pastāvēs slapjdraņķis, tad ziemāji galīgi iznīks un arāji paliks bez maizes. Daudziem trūkst lopbarības, jo lukstos atrodošās sienkaudzes tagad nav pieejamas, jāizbaro sējas laikam glabātie lopbarības krājumi. Nav arī iespējas sagatavot kokus jaunbūvēm, par vešanu jau nerunājot, ne arī malku sagādāt. Tik ērmīgu ziemu pat visvecākie ļaudis savā garajā mūžā neesot piedzīvojuši.