Speciālisti pauž, ka šī esot ļoti savdabīga suņu šķirne: absolūti neizvēlīga barības ziņā un īpaši biezās spalvas dēļ ļoti piemērota nopietna aukstuma pārciešanai. Šīs suņu šķirnes pārstāvji ir rāmi un ļoti neatkarīgi, tiem ir zila mēle, un tie absolūti nekā neož, tostarp nezin kāpēc ikvienu savā ceļā sastapto aitu uzskata par savu likumīgo medījumu. Runa par suņiem, kurus dēvē par čau-čau.

Priekšteči bija draugos ar lāčiem

Lai arī čau-čau ir visnotaļ populāri suņi, tomēr patiesībā par tiem zināms salīdzinoši maz. Ķīniešu leģendas pauž: “Sensenos laikos, kad dievs radījis un apdzīvojis zemi, un debesīs sadalījis zvaigznes, kāds gabaliņš debesu nejauši nolūza un nokrita zemē. Visi dzīvnieki šausmās aizmuka un paslēpās. Un tikai suns čau-čau uzdrošinājās pieiet nokritušajam debesu gabaliņam, rūpīgi to apostīt un uzmanīgi nolaizīt ar mēli. Kopš tā laika čau-čau mēle ir zilā krāsā.”

Tā pauž leģenda. Savukārt to, kāpēc čau-čau suņiem patiešām mēle ir zilā un nevis rozā krāsā, kā visiem suņiem pienākas, gluži droši tomēr nezina neviens. Un katrā ziņā tas tā nav tāpēc, ka aizvēsturiskais šā suņa sencis būtu kaut ko īpašu nolaizījis.