1986. gada 28. janvārī pasauli satrieca ziņa par baiso katastrofu: tūkstošiem aculiecinieku klātbūtnē uzsprāga kosmiskais šatls jeb vairākkārt izmantojamais kosmosa kuģis “Challenger” (Izaicinātājs). Miljoniem tālrādes skatītāju vēroja satriecošus kadrus, ko aizgūtnēm demonstrēja visi ziņu raidījumi – raķete paceļas no zemes, aptuveni minūti ilgst lidojums, un tad... sprādziens, dūmu vērpetes un uz visām pusēm lidojošas kosmosa kuģa atlūzas. Vienā acumirklī bojā gāja visi septiņi apkalpes locekļi...

Ko nesaprastu neviena komisija

Šatls, par kuru bija izveidojies iespaids kā par sevišķi drošu lidaparātu, uzsprāga faktiski bez jebkāda acīmredzama iemesla. Sabiedrība, protams, cerēja sagaidīt rūpīgu izmeklēšanu, ne jau parasto savas administratīvās pēcpuses piesedzošo “dienesta izmeklēšanu”. Tieši tāpēc šoreiz izveidoja speciālu tā dēvēto prezidenta komisiju, un jau pēc neilga laika notika pirmā preses konference, kurā bija ieplānots publiskot dažus sākotnējos izmeklēšanā jau gūtos faktus. Uzstājās augstākās NASA amatpersonas, astronauti, militāristi.

Protams, izmeklēšana bija tikko sākusies, tāpēc gluži objektīvi vēl nebija iespējams runāt vispār par jebkādiem secinājumiem. Taču tad, gluži negaidot, preses konferencē runāšanai pieteicās viens no speciālās komisijas locekļiem, uzreiz piesaistot visu klātesošo uzmanību. Vispirms viņš no kabatas izņēma plakanknaibles, spaili un gumijas gabaliņu. Iestiprinājis gumiju spailē, viņš to ievietoja vienā no tuvāk stāvošajām glāzēm ar ūdeni un ledu. Klātesošie redzēja, ka no spailes izņemtā gumija pēc atdzesēšanas neieņēma iepriekšējo formu.