12 °C
Elizabete I Tjūdora ieņēma Anglijas karalienes troni no 1558. līdz 1603. gadam, un viņu joprojām uzskata par vienu no spilgtākajiem monarhiem Anglijas vēsturē. Dēvēta gan par karalieni–jaunavu, feju karalieni un pirātu aizgādni, gan tostarp arī par pirmo Albionas dzelzs lēdiju, spāņu Neuzvaramās armādas uzvarētāju un arī Šekspīra teātra iedibinātāju. Kad Elizabetes kronēšanas laikā pūlī atskanēja sašutuma pilnas vaimanas, ka, ak dievs, mūs atkal valdīs sieviete, visdrīzāk, neviens pat nespēja iedomāties, ka sekojošā viņas 45 gadus ilgā valdīšana kļūs par faktiski vienu no ievērojamākajiem un slavenākajiem periodiem Anglijas vēsturē, ko turklāt dēvēs par tās “zelta laikmetu”.
Piedzimšana – un jau uzreiz fantastiska intriga
Elizabete nākusi pasaulē karaļa pilī Grinvičā 1533. gada 7. septembrī. Šis fakts neiepriecināja absolūti nevienu no piederīgajiem, viņas māti ieskaitot. Karalim Henrijam VIII viena meita jau bija – princese Marija no pirmās laulības ar Aragonas Katrīnu, tāpēc vēl viena “ne–dēla” piedzimšana rosināja vispārēju vilšanos, savukārt karalim tas sākotnēji izraisīja nevaldāmu niknumu, kas drīz pārgāja neslēpti naidīgās skumjās. Jaundzimusī savu vārdu iemantojusi par godu tēva Henrija VIII mātei Jorkas Elizabetei.
Un jau tā paša gada decembrī mazā Elizabete nonāca faktiski izsūtījumā. Viņu nogādāja ne pārāk tālu no Londonas esošajā vienā no karaļa rezidencēm Hetfīldā. Vecāki viņu tur apmeklēja reti, lai gan Anna Boleina bijusi ļoti pieķērusies meitai. Turklāt laikabiedri apgalvojuši, ka patiesībā jau arī Henrijs VIII neesot bijis pilnībā vienaldzīgs pret meitu, taču allaž uzsvēris, ka šā bērna galvenā problēma esot tikai viena, proti, dzimums.
Elizabetei bija divi gadi un astoņi mēneši, kad viņa zaudēja māti. Anna tā arī nespēja dzemdēt dēlu, tāpēc karalis Henrijs VIII izlēma no viņas vienkārši atbrīvoties, palūdzot saviem rokaspuišiem sapiņķerēt iespējami efektīvāku apsūdzību. Kā zināms, tas izdevās – 1536. gada 19. maijā Annai Boleinai apsūdzībā “par valsts nodevību” publiski nocirta galvu. Henrijs VIII strauji apprecējās ar Džeinu Seimūru, savukārt mazo Elizabeti līdz ar to pasludināja par dzimušu ārlaulībā (tieši tāpat kā gadījumā ar princesi Mariju).
Biogrāfi pauduši, ka savus kuplos, zeltaini rudos matus, gareno un ovālo seju, smalkās lūpas un jau no dabas ļoti gaišo ādu Elizabete mantojusi no saviem senčiem Tjūdoriem, savukārt no mātes viņai tikušas melnās un dziļdomīgās acis un smalkie pirksti. Elizabetes augums bijis 164 centimetri, kas faktiski uzskatāms par pietiekami lielu 16. gadsimta sievietēm.
Izraidīšana un atgriešanās galmā
Neskatoties uz to, ka Elizabete skaitījās apzīmogota kā “neizdevusies” karaļa atvase, tomēr ar viņas audzināšanu un skološanu nodarbojās labākie Kembridžas pasniedzēji: jauni, mēreni brīvdomīgi reformācijas ideju atbalstītāji. Elizabete jau kopš mazotnes uzrādījusi savas iedzimtās spējas: viņai labi padevās matemātika un dabaszinības, kā arī valodas – 10 gadu vecumā viņa jau varēja labi sazināties latīņu, grieķu un franču valodā, bet vēlāk pilnībā apguva arī vācu un spāņu valodu. Turklāt biogrāfi uzsvēruši, ka Elizabetes zināšanas “mirušajā” latīņu valodā bijušas spīdošas – viņa ne tikai brīvi lasījusi romiešu autoru darbu oriģinālus, bet arī bez piepūles uzturējusi saraksti ar savu pamāti Katrīnu Parru.
Mazliet vēlāk Elizabetei pievienojās arī pusbrālis Eduards, kuru karalim Henrijam VIII bija dāvājusi trešā sieva Džeina Seimūra, kā dēļ monarhistiskajā ģimenē bija iestājusies pat neparasti miermīlīga atmosfēra. Karalim beidzot bija likumīgs mantinieks, savukārt viņa meitas līdz ar to bija samierinājušās ar savu “ārlaulībā dzimušo” statusu, vismaz ārēji.
Tad pienāca 1547. gada 28. janvāris – diena, kurā Elizabete saņēma ziņu par tēva nāvi. Henrija VIII testaments pauda, ka troni viņš nodod dēlam Eduardam, bet tajā gadījumā, ja Eduards nomirst, neatstājot savus mantiniekus, par nākamo pretendenti kļūst tomēr Henrija VIII pirmdzimtā meita Marija, kas nākusi pasaulē viņa pirmajā laulībā ar Aragonas Katrīnu, un viņas bērni, un tikai tad uz to varētu pretendēt arī Elizabete un vēlāk arī viņas bērni. Acīmredzami sarežģīta un katrā ziņā Elizabetei praktiski teju vai neiespējama izredžu kombinācija. Tostarp būtiskākais tomēr bija tas, ka ar šādu savas pēdējās gribas paudumu despotiskais un dzīves nogalē jau mēreni vājprātīgais karalis Henrijs VIII tomēr oficiāli atzina par savām likumīgajām atvasēm abas meitas, tādējādi varbūt arī ne gluži piešķirot viņām cerību likt galvā Anglijas monarha kroni, bet vismaz uz pietiekami cienīgām laulībām ar jebkuras Eiropas valsts jebkuru princi.
Drīz pēc tēva nāves Elizabete apmetās Oldmanoras muižā Čelsijā – kopā ar pamāti Katrīnu Parru, kura pēc oficiālā sēru perioda beigām, daudziem par lielu pārsteigumu, teju vai steigšus apprecējās ar veiklo galma intrigantu Tomasu Seimūru jeb tātad jaunā (faktiski – mazgadīgā) karaļa Eduarda VI tēvoci. Tiesa, Seimūrs bija jau par daudz patmīlīgs – viņam nepietika tikai ar to, ka Seimūru klans atrodas ļoti tuvu Anglijas tronim, viņš gluži noteikti vēlējās sasniegt vairāk. Kāda no mūsdienās grūti viennozīmīgi apstiprināmām versijām pauž, ka Seimūrs vispār esot vēlējies apprecēt Elizabeti un, arī neskatoties uz to, ka viņa vēl bija praktiski tikai bērns, esot pat uzsācis visnotaļ uzstājīgi viņu aplidot. Vēl vairāk: vairāki avoti norādot uz to, ka tur vispār esot bijušas abpusējas simpātijas...
Katrīna Parra, arī neskatoties uz to, ka no sirds gluži mātišķi mīlējusi savu pameitu, sajutusi personīgo apdraudējumu un tādēļ bijusi spiesta 1548. gadā Elizabeti aizsūtīt atkal kaut kur tālu prom – šoreiz uz Hartfordšīras muižu, kas atrodas Češantā. Avotos piebilsts, ka uz turieni viņai līdzi devies arī uzticamais skolotājs, filozofs un vēsturnieks Rodžers Ešams, kuram piemitušas tam laikam lieliskas zināšanas un kuru vēlāk visu dzīvi Elizabete pieminējusi tikai atzinīgi.
Neilgi pēc dzemdībās mirušās Katrīnas Parras, šķiet, gluži pamatoti dažādos avotos par avantūristu dēvētais Seimūrs 1549. gada janvārī pat izšķīrās par mēģinājumu veikt valsts apvērsumu. Tas viņam neizdevās, un atbilstoši Eduarda VI pavēlei karaļa tēvocim izpildīja nāvessodu. Tomēr saistībā ar to nelāgākais bija tas, ka aizdomas par līdzdalību sazvērestībā krita arī uz Elizabeti, taču viņai izdevās pārliecinoši pierādīt savu nevainīgumu.
