Lepna sasalusī sirds. Amundsens

Arnis Terzens / Latvijas Mediji

2023. gada 30. marts, 16:02

Klausies ziņu audio formātā

2023. gada 30. marts, 16:02

Amundsens

Foto: akg-images/scanpix/shutterstock

Roalds Engelbregts Gravnings Amundsens (1872–1928) – norvēģu ceļotājs, ievērojams polārpētnieks un daudzu rekordu īpašnieks, dēvēts arī par “polāro zemju Napoleonu”. Viņš ir pirmais cilvēks zināmajā cilvēces vēsturē, kurš kopā ar vēl trim biedriem sasniedzis Dienvidpolu – tas fiksēts 1911. gada 14. decembrī, kā arī pirmais (kopā ar Oskaru Vistingu), kurš pabijis abos planētas ģeogrāfiskajos polos.

Viņa vadītā transarktiskā gaisa ekspedīcija 1926. gadā pirmā sasniedza Ziemeļpolu pa gaisu. Viņš ir arī pirmais cilvēks, kurš veicis jūras braucienu pa tā dēvēto jūras Ziemeļu–Rietumu ceļu, kā arī vēlāk sarīkojis vēsturē otro sekmīgo jūras ekspedīciju ziemeļaustrumu virzienā gar Sibīrijas krastiem, tādējādi kļūstot par pirmo cilvēku, kurš veicis ceļojumu apkārt zemeslodei augstāk par Polāro loku. Viņš ir arī viens no aviācijas un dažādu gaisa kuģošanas līdzekļu – hidroplānu un dirižabļu – izmantošanas pionieriem arktiskajos ceļojumos.

Itin iespaidīgi radu raksti

Amundsenu dzimtas ģenealoģija izsekojama līdz 17. gadsimtam, un tā vēstī par izcelšanos no Norvēģijas un Zviedrijas pierobežas salas Asmaleijas zemniekiem. Roalda vecvectētiņš spējis iegādāties savu zemi kontinentā pie Šēbergas. Viņa vectēvs savukārt bijis pirmais, kurš sācis lietot uzvārdu Amundsens. Bet tēvs Jens Amundsens (1820–1886) bijis ceturtais 12 bērnu ģimenē, kas tradicionāli arī savām atvasēm nodeva jūras tirdzniecības prasmes. Ģimenei bija arī sava lauku saimniecība netālu no Sarpsborgas, vietā, kur Glomma ietek Skagerakā. Zināms, ka 19. gadsimta 80. gados ģimenes īpašumā bijuši 20 burinieki un pat viens tvaikonis, kā arī pašiem sava kuģu būvētava.

Jens pats savu kapitālu sarausa Krimas kara laikā, pamanoties kļūt par graudu un salmu piegādātāju britu un franču armijām, bet viņa burinieku “Fēnikss” Sevastopoles pirmās aplenkšanas laikā izmantoja britu virsnieku izvietošanai. 1866. gadā Jens veica pirmo reisu no Ķīnas uz Kubu, nogādājot uz kubiešu cukurniedru plantācijām 300 ķīniešu kūlijus jeb melnstrādniekus. Par norvēģa raksturu liecinot fakts: reisa laikā kūliji sarīkojuši dumpi, taču to izdevies apspiest, un tad Jens piespiedis dumpiniekus pašrocīgi pakārt savu vadoni...

1863. gadā 43 gadu vecumā Jens apprecēja muitas ierēdņa meitu Hannu Henriku Gustavu Salkvistu, un viņiem ģimenē bija četri dēli. Vecākais dēls Jens Ūle Antonijs piedzima 1866. gadā uz kuģa jūrā pieminētā ķīniešu kūliju dumpja laikā, agri uzrādīja vērā ņemamas uzņēmēja un tostarp arī izgudrotāja un novatora dotības, piemēram, izstrādājot pats savu margarīna un sausā piena ražošanas tehnoloģiju. Nākamais dēls bija 1868. gadā dzimušais Gustavs, kurš vēlāk guva militāro izglītību un 1902. gadā aizkalpojās līdz armijas leitnanta pakāpei. Tad 1870. gadā pasaulē nāca Leons, kurš vēlāk absolvēja komerciālo ģimnāziju, bet kopš 1892. gada dzīvoja Francijā, kur kļuva par vīna tirgotāju. Jaunākais dēls šajā ģimenē bija Roalds, kurš piedzima 1872. gada 16. jūlijā.

Nesekmīgs skolnieks un apņēmīgs sapņotājs

Par pašiem agrīnākajiem Roalda dzīves gadiem zināms salīdzinoši maz. Par to viņš nav daudz izvērsies arī savā atmiņu grāmatā “Mana dzīve”. Galvenokārt viņa bērnība pagājusi dzimtas īpašumu ieskaujošajos mežos savu vecāko brāļu un kaimiņu bērnu kompānijā, kurā Roalds arī bija visjaunākais. Vēstīts, ka brāļi Amundseni bijuši slaveni kā kaušļi, savukārt Roalds raksturots galvenokārt kā “ļoti augstprātīgs puika”, kuru viegli izvest no pacietības.

Jens jau kopš agras bērnības dēlus audzināja izteikti sportiski: mājas pagalmā bija ierīkota vingrošanas ietaise, un visi dēli kļuva par nesliktiem vingrotājiem. Bet uz slēpēm, piemēram, Roalds nostājās faktiski jau nākamajā mirklī pēc tā, kā bija iemācījies staigāt.

Skolā Roalds ne tikai neizcēlās ar īpašām sekmēm, bet bija vienkārši sliktākais skolnieks.

Skolas direktors pat neesot ļāvis Roaldam vispār kārtot izlaiduma eksāmenus, bažījoties, ka tāds īpaši nesekmīgs audzēknis pamatīgi apkaunos visu mācību iestādi. Jauneklim nācās pierakstīties uz individuālu izlaiduma eksāmenu kārtošanu kā tā dēvētajam eksternam, un 1890. gada jūlijā ar neaprakstāmām grūtībām viņam tomēr izdevās saņemt atestātu.

Pats Roalds vēlāk uzsvēris vismaz divus galvenos faktorus, kas sekmējuši viņa kā personības noformēšanos. 1886. gadā nomira viņa tēvs Jens, un māte gribēja, lai visjaunākais no dēliem kļūst par valsts intelektuālās elites sastāvdaļu, un tieši tāpēc ar visu ģimeni pārcēlās uz galvaspilsētu Kristiāniju (mūsdienās Oslo), pamanoties iekārtot savu jauno ģimenes māju netālu no karaļa pils. Un tur tikai ar neticamām grūtībām skolu pabeigušais Roalds tiešā mātes ietekmē bija spiests iestāties Kristiānijas universitātes Medicīnas fakultātē. Tiesa, 1893. gadā, kad nomira arī māte, Roalds nekavējoties pameta universitāti. Viņam šajā dzīvē tomēr bija citi sapņi, citas ieceres. Viņam tad bija 21 gads.

Un kā otru faktoru pats Roalds minējis iepazīšanos ar stāstu par Ziemeļu–Rietumu jūras ceļa apgūšanu un kontradmirāļa Džona Franklina likteni. Tas esot noticis jau astoņu vai 15 gadu vecumā, katrā ziņā kaut kad aptuveni šo gadu skaitļu robežās. Un no visiem šiem stāstiem viņa uzmanību visvairāk piesaistīja tieši vēstījums par Franklina un viņa līdzgaitnieku varonīgi pārciestajām grūtībām. Zēnā iedegusies neremdināma iekāre arī pārciest tamlīdzīgas grūtības. Proti, viņš jutās gatavs daudz un neviltoti ciest, ejot uz savu izraudzīto mērķi un to arī sasniedzot, un turklāt ne jau kaut kur saules apspīdētā un sildītā klajumā, piemēram, ceļā uz Jeruzalemi, bet gan tieši ledainajos polu apgabalos, nāvējoši bīstamā ceļā uz iepriekš neviena cilvēka vēl neiepazīto diženā ledus tuksneša noslēpumu izzināšanu.

Kopš 16 gadu vecuma Roalds pats sev noteica striktu režīmu: racionāla ēšana, daudz fizisko vingrinājumu, gulēšana zem klajas debess, bieži pat ziemā, kā arī regulāri pārgājieni uz slēpēm. Roalds atzinis, ka viņam nekad nav lāgā paticis futbols, taču viņš regulāri to spēlējis, “lai vispusīgi trenētu savu ķermeni un radinātu to izturībai”.

Reklāma

1892. gadā Roalds sekmīgi izturēja kara medicīniskās komisijas pārbaudi, kuras gala slēdzienā bija ierakstīts: “Augums – 180 cm, krūšu kurvja tilpums izelpā – 87 cm, ieelpā – 98 cm.” Kāds tā laika aculiecinieks Roaldu bija raksturojis kā “pēdējo vikingu”. Viņš pieteicās darbā uz jūras dzīvnieku medību kuģa “Morgenen” nolūkā praktiski sagatavoties stūrmaņa sertifikāta iegūšanai. Pēc atgriešanās krastā 1894. gadā Roalds uzrakstīja Iekšlietu ministrijai ziņojumu, kurā pauda savus uzskatus par to, ka Norvēģijai vajadzētu būt ieinteresētai iegūt tiesības uz Špicbergenas salu.

Pēc mātes nāves Roalds īrēja pats savu dzīvokli Kristiānijā, kur viņu turpināja apkopt zviedriete Elizabete Gustavsone, kuru ģimenē dēvēja vienkārši pat Betiju un kura to darīja jau kopš Roalda piedzimšanas, bet viņa vecākiem vispār sākusi kalpot jau 1865. gadā. Viņa ir viens no retajiem cilvēkiem, par kuriem Roalds allaž izteicies silti, dēvējot viņu par savu otro māti. Kā cilvēkam, kuram nekad nav bijusi pašam sava ģimene, lādzīgā Betija bija Roaldam vienīgā mājas pavarda sargātāja un sildītāja.

Būtiska loma Roalda dzīvē bija sastapšanās ar sava laika slaveno norvēģu polārpētnieku Eivinu Astrupu. Pirmo reizi Roalds apmeklēja viņa lekciju 1893. gada februārī, kad gluži formāli vēl skaitījās universitātes medicīnas students. Tā paša gada 24. jūnijā Roalds sajūsmināts atradās pūlī, kas pavadīja Fritjofa Nansena “Fram”, ar kuru iesākās pirmā norvēģu nacionālā ekspedīcija uz Ziemeļpolu.

1895. gada pavasarī Roalds sekmīgi nokārtoja stūrmaņa eksāmenu un tūlīt pat devās vēl vienā rūpniecisko jūras medību kuģojumā. Bet 1896. gada janvārī kopā ar brāli Leonu, imitējot arktisko pārgājienu, viņš izlēma šķērsot Hardangeras plakankalni virzienā no austrumiem uz rietumiem. Kādā brīdī viņi tomēr apmaldījās un sāka bezjēdzīgi riņķot pa vienām un tām pašām takām. Ceturtajā dienā beidzās pārtikas krājumi... Savā grāmatā Roalds šo epizodi aprakstījis kā dzīves visbīstamāko notikumu. Turklāt kādas nakšņošanas laikā Roaldu pamatīgi apraka zem sniega, viņam no pārguruma bija sarauti krampī muskuļi, tāpēc pats saviem spēkiem viņš nekad neizķepurotos, taču laikus palīgā nāca brālis Leons, spējot viņu atkal izvilkt svaigā gaisā.

Pirmā ekspedīcija

1896. gada 7. augustā Roalds salīga darbā par matrozi uz Adriena de Žerlaša kuģa “Belgica”, kura apkalpe vēsturiski allaž bija daudznacionāla, bet tieši šajā gadījumā uz tā atradās beļģu antarktiskā ekspedīcija. Tā bijusi pirmā un vienīgā ekspedīcija, kurā Roalds piedalījās kā padotais. Šīs ekspedīcijas mērķis bija pietuvošanās Dienvidu polam un četru pārziemotāju izsēdināšana ar magnetometrisko aparatūru, pēc kā kuģim bija paredzēts atgriezties Riodežaneiro, lai nākamajā antarktiskajā vasarā atgrieztos un savāktu izsēdināto komandu. Turklāt tur piepildījās viņa pagaidām kvēlākais sapnis – saistībā ar to, ka ekspedīcijā bija izveidojušās dažādas vakances, viņš saņēma paaugstinājumu un kļuva par stūrmani. Tostarp laikam jau zīmīgi ir arī tas, ka savā autobiogrāfiskajā sacerējumā Roalds arī de Žerlašu nekur nav minējis vārdā, un vispār saistībā ar šo ekspedīciju par pieminēšanas vērtu uzskatījis tikai vienu cilvēku – kuģa ārstu Frederiku Kuku. Kāpēc?

Nākamajā kuģojumā “Belgica” Antarktīdā ieradās 1898. gada 30. janvārī. Jau pirmajā krastā izkāpšanas dienā Roalds veica pārgājienu uz slēpēm pa salas Tuhemokas piekrasti, kas esot uzskatāms par pirmo tādu antarktisko pētījumu vēsturē. Kuģis tur aizkavējās, un 8. martā, virzoties aizvien uz dienvidiem, to apturēja ledus masas. Viss liecināja, ka apkalpi sagaida neplānota pārziemošana. Dreifs kopumā ilga 13 mēnešus, galvenokārt Belingshauzena jūras rajonā, un tās bija vietas, kuras iepriekš nebija apmeklējis neviens cilvēks, jo ledus situācija tur patiešām mēdz būt ārkārtīgi sarežģīta. Apkalpe absolūti nebija sagatavojusies ārkārtas ziemošanai Antarktīdā, piemēram, uz kuģa bija tikai četri polārā apģērba komplekti. Tad Roalds nācis klajā ar priekšlikumu šādu apģērbu pašu rokām pašūt no pietiekami lielā daudzumā uz kuģa esošām koši sarkanas krāsas segām. Tā arī izdarīja, un, iespējams, tas daudziem tajā reizē gluži reāli izglāba dzīvību.

Tur Roalds saprata, ko nozīmē tas, ka līdz ar polārās nakts iestāšanos par cilvēku galveno problēmu kļūst cinga, ko izraisa konkrētu barības vielu hronisks trūkums. Roalds kopā ar Kuku sāka aktīvu pingvīnu un roņu medīšanu, tādējādi ātri atkopjoties gan paši, gan palīdzot biedriem. Turklāt vēl bez tā tieši kopā ar Kuku viņš dažādos veidos eksperimentēja ar polāro aprīkojumu, piemēram, praksē pārbaudot Astrupa, Nansena un Pirī konstrukcijas guļammaisu īpašības, itin visā rodot pamudinājumu kaut ko uzlabot un pilnveidot.

Kuks vienlaikus bija Roaldam gan darbaudzinātājs, gan māceklis, savukārt pārējie ekspedīcijas dalībnieki pret viņu abu eksperimentiem izturējās bez īpaša entuziasma. Tostarp jūnijā no cingas un izraisītajiem sirdsdarbības traucējumiem nomira magnetologs E. Danko, drīz viņam sekoja norvēģis Tolefsens, kurš vienkārši zaudēja prātu un, nevienam neko daudz nepaskaidrojot, aizgāja kājāmgājienā mājup uz Norvēģiju. Arī citiem ekspedīcijas dalībniekiem pēkšņi parādījās dažādas dīvainības. Piemēram, kapteiņa vecākais palīgs Lekuāns pēkšņi sāka izdot absolūti nepieklājīga satura žurnālu manuskripta variantā, kurā aprakstīja visus pārējos dalībniekus, un cita starpā Roaldam veltītajā rakstā bija norādījis, ka “26 gadus vecais norvēģis uzrādot noslieci uz askētismu un varētu kļūt par mūku”.

Gluži reālos kuģa apkalpes demoralizācijas apstākļos uzliesmoja nopietns kapteiņa de Žerlaša un ambiciozā Roalda konflikts. Kapteinis ne tikai konsekventi noraidīja bez izņēmuma visas jaunā norvēģa rekomendācijas, bet vienlaikus arī garīgi un fiziski tik ļoti panīka, ka 1898. gada vasarā jau praktiski vairs necēlās augšā no gultas. Roalds jutās gatavs pārņemt vadību, taču bija spēkā vienošanās ar Beļģijas Ģeogrāfijas biedrību par to, “ka jebkādos apstākļos ekspedīciju jāturpina vadīt tikai jebkuram beļģu virsniekam”. Līdz vasaras vidum Roalds jau bija kļuvis par kapteiņa vecāko palīgu, tāpēc kādā brīdī apņēmīgi paziņoja de Žerlašam, ka viņam vairs neeksistējot “nekāda beļģu ekspedīcija”. Viņš arī piebilda, ka “Belgica” neuzskata par dienesta vietu, bet par visparastāko kuģi, tāpēc viņa pienākums ir to izvest laukā no ledus ielenkuma. Tā tas arī notika. Tiesa, ne gluži tik ātri, kā gribējās – “Belgica” no ledāju gūsta zonas izkļuva tikai 1899. gada marta vidū un Antverpenē atgriezās tā paša gada 5. novembrī.

Antarktiskās sacensības priekšvēsture

Apmeties Hamburgā, Roalds sāka pastiprināti studēt visus pieejamos ģeofiziskos un vēsturiskos materiālus par Ziemeļrietumu jūras ceļu no Atlantijas uz Kluso okeānu. Tas viņu bija neglābjami aizrāvis. Hamburgā viņš iepazinās ar observatorijas direktoru Georgu fon Noimaijeru, kā arī modernās meteoroloģijas pamatlicēju Henrihu Monu un beidzot arī personīgi ar tolaik jau leģendāro polārpētnieku Fritjofu Nansenu.

Reklāma

Ieteiktie raksti

Kultūrzīmes 15.03.2023 13:48

Literāte Sandra Vensko: Dullais Dauka aiz horizonta līnijas

Helēna Mirena Elizabetes I lomā filmā ''Karaliene''.

Personības 16.03.2023 17:02

Karaliene Elizabete: Māte bez galvas, pati bez matiem

Pēdējā stunda. Ilustrācija izdevumā "Mednieks un Makšķernieks" (1923. gada 1. dec.).

Laika mašīna 24.03.2023 11:57

Medību vēsture: Par zvērādu sacensību un lapsu medībām ar karodziņiem

Kolumbs ierodas Amerikā 1492. gada 11. oktobrī

Laika mašīna 24.03.2023 14:31

Foto: Cik reižu un kas atklāja Ameriku?

Reklāma

Galvenokārt tieši šo cilvēku iespaidā Roalds 1901. gadā iegādājās lielu zvejas jahtu “Joa”, izplānoja un veica tās pārbūvi un sāka mērķtiecīgu gatavošanos Ziemeļu Ledus okeāna apgūšanai. Eiropas krastus kuģis pameta 1903. gada jūnijā un septembrī sasniedza Kanādas Arktiskā arhipelāga salas. Tur Roalds ar apkalpi pavadīja divus gadus ziemošanas režīmā, galvenokārt uzturot labas attiecības ar vietējiem eskimosiem un tostarp divas reizes veicot pārgājienu uz Zemes Ziemeļu magnētisko polu, kas tolaik atradās tajā pusē. Var piebilst, ka tas, pirmkārt, nav tas pats, kas Ziemeļpols, otrkārt, tas ir “mobils lielums” un nemitīgi pārvietojas – kopš 1903. gada tas šķērsojis Atlantijas ziemeļu daļu un mūsdienās atrodas jau aptuveni pie Sibīrijas.

1906. gadā pēc nelielas apstāšanās Heršelas salā Roalds izlēma uz mirkli atgriezties civilizācijā, kur labprāt izbaudīja godu un cieņu, kas viņam jau pienācās kā pirmajam Ziemeļrietumu jūras ceļa caurgājējam. Viņa sagatavotā atskaite par šo ceļojumu Eiropā izraisīja sajūsmas pilnas atsauksmes, kā arī sarūpēja jaunajam polārpētniekam Svētā Olafa ordeņa Lielo krustu un ļoti godājamo Krievijas Ģeogrāfijas biedrības locekļa statusu.

Arktikā un Antarktīdā izvērstā polārā sāncensība 20. gadsimta sākumā bija nevis tam laikam raksturīgā valstu, bet gan personību “mačošanās”. Amerikāņiem Frederikam Kukam un Robertam Pirī, kuri cīnījās par Ziemeļpola iekarošanu, nebija pat jāmaskējas zem zinātniskas ekspedīcijas vairoga: ASV jebkurš rekords jau pats par sevi ir pamats ekspedīcijai. Savukārt britam Robertam Skotam un viņa galvenajiem sāncenšiem ceļā uz Dienvidpolu Ernestam Šekltonam un Roaldam Amundsenam tomēr nācās priekšplānā izvirzīt zinātnisko pētniecību. Turklāt tajā laikā pasaulē bija tikai viens kuģis, kurš speciāli būvēts ilgstošai dreifēšanai ledājos, un tas bija “Fram”, uz kuru prioritārās tiesības piederēja Nansenam.

Arhīvos saglabātā sarakste apliecina, ka pirmo reizi Roalds ar Nansenu par saviem polārajiem plāniem ziemeļos sācis runāt 1907. gada sākumā, kad abi satikās Londonā. Sākotnēji Nansens neesot konkrēti reaģējis. Pēc trim mēnešiem Roalds jau viņam nosūtīja delikātas cieņas pilnu, taču vienlaikus arī pietiekami uzstājīgu vēstuli, aicinot atbildi sniegt ne vēlāk kā līdz rudenim. Turklāt vienlaikus baumas par Roalda jaunajiem plāniem presē parādījās jau augusta beigās, kad “Aftenposten” citēja Roalda teikto, ka viņš plānojot kamanās iejūgt baltos lāčus. Tas, protams, pamatīgi uzkurināja ažiotāžu.

Bet Nansens turpināja gatavoties iecerētajai Dienvidpola iekarošanai. Kad pie viņa ieradās Roalds ar ieceri mazā kuģī Bēringa līcī aizkļūt līdz ledāju malai, uzkāpt uz ledus un tad ar to veikt dreifu pāri Ziemeļu Ledus okeānam, neizmantojot kuģi, Nansens tikai noliedzoši pakratīja galvu. Tas nešķita atbalstāms plāns. Tostarp Nansens apzinājās, ka kaut ko tamlīdzīgu varētu veikt ar viņa rīcībā esošo speciālo kuģi “Fram”, taču tas vēl 1907. gada nogalē viņam šķita vajadzīgs pašam tieši saistībā ar Dienvidpola plāniem. Tad Roalds izmēģināja vēl pēdējo piedāvājumu: iekļaut viņu Nansena ekspedīcijas sastāvā, lai pēc tās sekmīgas īstenošanas viņš varētu iegūt iespēju izmantot “Fram” savam dreifam Ziemeļu Ledus okeānā. Arī to Nansens noraidīja.

Taču Roaldam kārtējo reizi paveicās. 1907. gada oktobrī viņš it kā pēdējo reizi ieradās pie Nansena, taču tas iekrita tieši tajā laikā, kad pieredzējušais polārpētnieks pārdzīvoja dziļu morālo krīzi: pēc spēcīgām domstarpībām ar sievu un to izraisītajiem satricinājumiem viņš tagad centās atjaunot attiecības. Kādā brīdī Nansens tobrīd 14 gadus vecajai meitai Evai drūmi pateicis: “Es zinu, ar ko tas viss beigsies”, tad nokāpis viesistabā pie tur gaidošā Roalda un teicis viņam: “Jūs saņemsiet “Fram”.”

Sagatavošanās braucienam ar “Fram”

Tostarp darījums ar “Fram” lielā mērā arī bija Roalda iepriekš labi izsvērta manipulācija. Raugi, kuģis bija valsts īpašums, un tas pavēra iespēju vērsties valdībā pēc subsīdijas, lai varētu to rekonstruēt divu jaunu arktisko ekspedīciju izturēšanai. Un Roalds panāca savu: 1909. gada februārī viņš no Norvēģijas stortinga saņēma 75 000 kronu. Bet tas nebija tik vienkārši, kā pirmajā mirklī varētu šķist. Vispirms bija jānodemonstrē arī pašam sava uzņēmība.

Jau faktiski tūlīt pat no Nansena nama Roalds līdzekļu vākšanas nolūkā devās turnejā pa ASV. Lai arī sākums bija maziepriecinošs – 2000 cilvēkiem paredzētās zālēs sapulcējās ne vairāk par 300, galvenokārt norvēģu izcelsmes emigrantu –, tomēr līdz gada beigām tādējādi izdevās savākt vismaz tūkstoti dolāru. Turklāt viens no papildu iemesliem braucienam uz ASV bija iespējamā satikšanās ar seno draugu doktoru Frederiku Kuku, kurš gan Roaldam par pārsteigumu no tās izvairījās, atsūtot vien pieklājīgu vēstuli, kurā turklāt noslēpa faktu, ka jau bijis ekspedīcijā uz Ziemeļpolu (un, starp citu, to arī atklājis, tikai vēl par to nebija oficiāli vēstījis).

ASV turnejai 1908. gada maijā pienāca beigas. Kopumā tā nebija devusi vēlamos rezultātus – joprojām katastrofāli pietrūka līdzekļu, tikvien kā beidzot varēja pilnībā norēķināties par ekspedīciju ar jahtu “Joa”. Bet, neskatoties uz to, Roalds 15 kilometru attālumā no Kristiānijas iegādājās īpašumu, kas pārtapa par viņa vecpuiša villu ar nosaukumu “Uranienborga”. Bet 1908. gada 10. novembrī Nansena klātbūtnē Roalds ar savu ceļojuma plānu iepazīstināja Norvēģijas Ģeogrāfijas biedrību un diplomātisko korpusu. Jau nākamajā dienā karaļpāris Hokons VII un Moda ekspedīcijai ziedoja 30 000 kronu.

Plānu maiņa un pēdējie darbi

1909. gada vasarā Londonā atgriezās Ernests Šekltons, kurš bija spiests apstāties 180 kilometru attālumā no Dienvidpola. Savukārt Kuks beidzot oficiāli paziņoja, ka 1908. gada 21. aprīlī sasniedzis Ziemeļpolu. Tostarp burtiski tikai nedēļu vēlāk par to pašu sasniegumu paziņoja arī Roberts Pirī, tikai ar to atšķirību, ka viņš mērķi sasniedzis 1909. gada 6. aprīlī, taču tas netraucēja ierosināt visnotaļ skaļu un sarežģītu tiesas prāvu par pirmatklājēja tiesībām (kurās vēlāk uzvarēja Kuks). Acumirklī izplatījās runas, ka gan Pirī, gan Kuka nākamais mērķis būs Dienvidpols, turklāt jau bija zināms, ka tādām ekspedīcijām gatavojas arī Francijā, Vācijā, Japānā, Austrālijā un Beļģijā. Neviens no viņiem, ieskaitot Skotu, vēl neko nebija vēstījis par konkrētiem datumiem. Tas pēkšņi ļoti sarežģīja Roalda stāvokli, kā rezultātā viņš vienā mirklī pieņēma lēmumu atteikties no došanās uz Ziemeļiem, pārorientējoties pilnībā pretējā virzienā.

Reklāma

13. septembrī par saviem Dienvidpola sasniegšanas plāniem beidzot oficiāli paziņoja Skots. Visu 1910. gada pirmo pusi Roalds dzīvoja ļoti noslēgti, praktiski vispār neparādoties sabiedrībā, lai gan vienlaikus tieši viņa villā risinājās visi galvenie ieplānotās ekspedīcijas sagatavošanas darbi. Lieldienās Norvēģijā ieradās Skots: oficiāli it kā, lai iepazītu jaunās motorkamanas, bet faktiski lai satiktos ar Nansenu un Roaldu jeb tātad vadošajiem tā laika pasaules polārpētniekiem un iepazītos ar jaunāko informāciju, kā arī pakonsultētos saistībā ar savu ekspedīciju. Skots bija iecerējis, ka viņa un Roalda komandas varētu darboties atbilstoši vienotam zinātniski pētnieciskajam plānam. Taču Roalds nemaz nesatikās ar Skotu, pat neatbildēja uz viņa vēstulēm, telegrammām un tālruņa zvaniem.

Var piebilst, ka pirms došanās virzienā uz zemeslodes Dienvidu polu Roalda finansiālās saistības bija sasniegušas 150 000 kronu, turklāt jau bija zināms, ka viņam nav līdzekļu “Fram” atpakaļceļam. Liktenīgais sponsors nejaušā kārtā atradās Argentīnā: par tādu kļuva lopkopības magnāts dons Pedro Kristofersens, kurš uz “Jauno pasauli” bija pārcēlies 1871. gadā. Viņa brālis Kristofers 1910. gadā kļuva par Norvēģijas vēstnieku Argentīnā, bet iepriekš bija pildījis ārlietu ministra pienākumus (1908–1910) un bija tuvs Nansena draugs. Lūk, un norvēģu izcelsmes argentīniešu dons bez jebkādām papildu prasībām pilnā mērā apmaksāja visu “Fram” nepieciešamo degvielu un tostarp arī pārtikas rezerves ekspedīcijai. Veiksme!

Bet arī ar visu to Roalds tomēr palika dziļi ieslīdzis parādos, kā dēļ visbeidzot tomēr bija spiests par 25 000 kronu ieķīlāt savu māju. Vārdu sakot, ceļā uz Dienvidpolu “Fram” no Kristiānijas izbrauca 1910. gada 7. jūnijā. Atmiņās vēstīts, ka šo skatu no sava mitekļa loga paslepus vērojis Nansens, kurš vēlāk dēlam Odam atzinis, ka tas esot bijis viņa mūža visrūgtākais mirklis...

Dienvidpola iekarošana jeb Kāpēc Skotam nepaveicās un Roaldam viss sanāca

Pateicoties patiešām prasmīgai ekspedīcijas organizēšanai un secīgai sastādītā plāna izpildei, Roalds ar savu komandu sekmīgi pārziemoja nometnē Framheimā Vaļu līcī un 1911. gada 14. decembrī ar otro piegājienu sasniedza Dienvidpolu Antarktīdā. Vienā no Norvēģijas un Framheimas karogiem izrotātajām teltīm Dienvidpola iekarotāji atstāja zīmīti, kas domāta tieši iedomātās sacensības zaudētāja Skota komandai.

Tiesa, zīmīgs ir fakts, ka vēl pat 1912. gadā Roalds nemaz nevarēja justies simtprocentīgi pārliecināts pats par savu atklājumu. Arī neskatoties uz to, ka pasaules sabiedrība bija atzinusi viņa sasniegumu, tomēr fakts, ka joprojām nebija pienākušas pilnībā drošas ziņas par Skota ekspedīcijas likteni, daudziem pētniekiem lika uzturēt spēkā noteiktas šaubas, kurām lielā mērā bija spiests pakļauties arī pats Roalds. Droša informācija par britu ekspedīcijas likteni parādījās, kad Roalds rakstīja grāmatu par savu ekspedīciju un apceļoja Eiropu un ASV ar lekcijām. Beidzot kļuva zināms, ka diemžēl ne pārāk prasmīgas ekspedīcijas plānošanas dēļ Skots un viņa komandas locekļi atpakaļceļā gāja bojā no bada un neglābjamiem apsaldējumiem, vienlaikus atstājot līdz pat pēdējam mirklim rūpīgi rakstīto dienasgrāmatu, kas pilnībā apstiprināja Roalda kā pirmatklājēja statusu...

Daudzi mūsdienu pētnieki pauduši, ka Dienvidpola atklāšanas vēsture savā ziņā ir ļoti pamācošs vēstījums par tā dēvēto menedžmentu jeb, tomēr vēl cenšoties izteikties latviešu valodā, lietpratību. To vairāk nekā lieliski ilustrē iespēja salīdzināt divas ekspedīcijas, divus vadītājus jeb visa rīkotājus, kuri darbojas vienā un tajā pašā laikā vienā un tajā pašā situācijā un vienos un tajos pašos apstākļos. Taču atšķirīgi. Un tur patiešām ir ko salīdzināt.

Tātad 1911. gada janvārī Antarktīdā izcēlās faktiski uzreiz divas dažādas ekspedīcijas, kuru nolūks bija pirmajiem sasniegt Dienvidpolu, kas tolaik bija palikusi vienīgā vērā ņemamā vieta uz zemeslodes, kur nav sperta cilvēka kāja. Tie bija norvēģis Roalds Amundsens un anglis Roberts Skots. Ziemu abas grupas pavadīja turpat piekrastē, bet, protams, dažādās vietās, un virzienā uz polu devās vienlaikus – kad bija skaidrs, ka gluži objektīvi to atļauj sevišķi skarbās vides laika apstākļi.

Grupas virzījās pa paralēliem maršrutiem: norvēģu ceļš no jomas līdz polam skaitījās mazliet īsāks, taču viņi gāja iepriekš pilnībā neizpētītu ceļu. Savukārt angļi gāja pa ceļu, kuru 1907. gadā jau bija izpētījis tautietis Šekltons, kurš pats tajā reizē bija spiests apstāties aptuveni 180 kilometru attālumā no pola.

Kā labi zināms jau no skolas mācību grāmatām, Dienvidpolu pirmā sasniedza Roalda komanda, kas tur uzturējās trīs diennaktis, visos iespējamos veidos iezīmēja savu panākumu un tad tikpat sekmīgi atgriezās piekrastes bāzē. Arī Skots sasniedza Dienvidpolu, taču tas notika 34 dienas vēlāk par Roaldu, turklāt atpakaļceļā viņš un visa viņa komanda diemžēl gāja bojā. No vēlāk atrastajām dienasgrāmatām kļuva skaidrs, ka vismaz trim Skota komandas locekļiem vēl bija reālas cerības atgriezties dzīviem, arī palikušiem bez pārtikas un degvielas, ja vien nenāktos pārsalt ieputinātā teltī, deviņas dienas lieki nogaidot, kamēr beigsies pēkšņi uznākusī antarktiskā vētra. Līdz glābjošajai pārtikas un petrolejas krājumu noliktavai viņiem vairs bija palicis noiet tikai nieka 18 kilometrus. Glābšanas ekspedīcija tikai pēc astoņiem mēnešiem atrada telti ar līķiem, un tur bija arī Skota dienasgrāmatas, foto materiāli un pat ģeoloģiskie paraugi, kurus ekspedīcija nebija pametusi līdz pašām beigām.

Ļoti svarīga speciālistu analīze

Pētnieki uzsvēruši virkni būtisku atšķirību saistībā ar to, kā savas ekspedīcijas plānoja un kā izrīkoja cilvēkus Skots un Roalds. Nav šaubu, ka pārgājienā pāri ledus tuksnesim un kalniem vismaz 1300 kilometrus turp un tikpat atpakaļ jābūt maksimāli pārliecinātam par tiem cilvēkiem, ar kuriem esi kopā. Un tieši šajā gadījumā tiem noteikti vajadzētu būt pieredzējušiem polārpētniekiem un slēpotājiem. Zināms, ka Skota komandā, kas izkāpa Antarktīdas krastā, bija 65 cilvēki: flotes virsnieki, zinātnieki, matroži, bet fināla izrāvienam tieši līdz polam bija noteikta četru cilvēku grupa, ieskaitot pašu Skotu. Bet, jau esot ceļā, Skots grupā uzņēma vēl arī piekto dalībnieku, lai gan pārtikas krājumi kopumā bija aprēķināti tikai četriem un arī slēpju pāri bija tikai četri, kā dēļ vienmēr vienam dalībniekam līdz ar to nācās iet kājām.

Reklāma

Skots bija it kā pieredzējis polārpētnieks un 1901.–1903. gadā jau bija vadījis ekspedīciju Antarktīdā. Viņš visu bija apguvis gluži reālos apstākļos, taču vēlāk daudz kas apliecināja, ka veicis ne gluži tos vispareizākos secinājumus. Piemēram, viņš pārlieku skeptiski izturējās pret slēpēm un suņiem, pieļaujot īpašas ķīniešu šķirnes zirgu izmantošanu, taču kopumā galvenokārt akcentēja iešanu (tātad arī vilkšanu) kājām. Viņa plāns pamatā bija šāds: no piekrastes visu aprīkojumu maksimāli tālu nogādā trīs motokamanas, tālāk to turpina zirgu un suņu karavāna, savukārt pēdējo posmu (vismaz 700 kilometrus līdz polam) visu kravu velk cilvēki.

Uzreiz var piebilst, ka sevi pilnībā neattaisnoja motokamanas, jo pirmās vienkārši noslīka jau izkraušanas laikā, savukārt abas atlikušās diemžēl nokalpoja ļoti neilgu laiku, tā arī nespējot lāgā attaisnot Skota cerības. Uzradās arī nopietna problēma ar zirgiem – izrādījās, tie tomēr ārkārtīgi slikti pārcieš tik ekstremālu aukstumu, un nakšņošanai tiem vienmēr vajadzēja ierīkot jeb faktiski būvēt speciālu patvērumu. Turklāt ceļā arī noskaidrojās, ka pat bez īpaši lielas kravas tie tāpat ar savu svaru nelāgi dziļi iestieg sniegā. Suņi Skotam vispār bija, taču to pajūgi jau sākotnēji bija paredzēti tikai palīgdarbos – ne vairāk kā pārtikas krājumu nogādāšanai līdz tuvākajai starpposma noliktavai. Katrā ziņā līdzi uz polu Skots suņus nepaņēma.

Savukārt Roaldam krasta brigādē bija kopumā tikai deviņi cilvēki. Paša pola iekarošanas grupā arī bija pieci – visi pieredzējuši polārpētnieki un slēpotāji. Avotos gan vienā, gan otrā gadījumā minēti arī konkrēti vārdi, taču, visdrīzāk, mūsdienās šiem vārdiem laikam jau lielas nozīmes nav, vismaz ne šādā žurnālrakstā.

Viena no būtiskajām atšķirībām ir tā, ka savā polārajā ekspedīcijā Roalds jau sākotnēji galveno akcentu lika tieši uz suņiem un slēpēm. Viņa kuģī kopumā esot bijušas 52 Grenlandes laikas, kas lieliski skrien, velkot kamanas pa faktiski jebkādas konsistences sniegu. Turklāt naktī šie suņi paši ierokas sniegā, kur nekad nenosalst, un var ilgstoši kvalitatīvi pārtikt tikai no kaltētām zivīm. Un – diemžēl un par lielu nepatiku dzīvnieku mīļotājiem – iepriekš jau bija zināms, ka ceļā vienmēr var kādu no šiem suņiem nošaut, lai pabarotu pārējos. Un – kas zina? – varbūt ne jau tikai suņus... Katrā ziņā Roalda iepriekš izveidotajos plānos bija pat precīzi izstrādāts suņu nogalināšanas grafiks, un tas deva iespēju paņemt līdzi vairāk pārtikas cilvēkiem. Bet, jau mazliet aizsteidzoties notikumiem priekšā, var pateikt, ka, lai gan grafiks paredzēja pilnībā visu suņu nogalināšanu, 11 no tiem tomēr atgriezās piekrastes bāzē un tikpat sekmīgi arī kontinentā.

Un, protams, Roalda lielais pluss bija prasmīgs slēpju pielietojums: kamēr suņi vilka piekrautos pajūgus, cilvēki līdzās efektīvi un ergonomiski pārvietojās uz slēpēm.

Par barību un plānošanas īpatnībām

Zināms, ka abām ekspedīcijām līdzi bijis aptuveni vienāds barības daudzums, proti, diennakts deva paredzēja 4500 kaloriju: pemikans jeb kaltēta gaļa ar taukiem, sausais piens, šokolāde, galetes jeb sausie cepumi. To arī precīzi īstenoja Roalds. Tiesa, viņš izmantojis vairāk svaigās gaļas – piekrastē samedīto roņu un tostarp arī suņu gaļu. Un Roalds izmantojis arī vēl vienu jaunieviesumu: pemikanam klāt piejauktu devu kaltētu dārzeņu un auzu pārslu. Līdz ar to norvēģu polārpētnieki ievērojami mazāk cieta no B12 vitamīna trūkuma. Savukārt vēl saistībā ar to, ka viņiem izdevās patiešām ātrā riksī “aizskriet” līdz polam un tāpat arī atgriezties, neviens norvēģu komandā pat nepaspēja saslimt ar cingu, kuru Roalds biedējoši labi zināja jau kopš savas pirmās antarktiskās ekspedīcijas. Fakts esot arī tas, ka Roalds līdzi paņemtos pārtikas krājumus bija aprēķinājis ar noteiktu rezervi, kas kādā brīdī izrādījās pat pilnībā lieka, tāpēc nolūkā paātrināt pārvietošanos atpakaļ ceļā viņi lieko vienkārši pametuši.

Skotam viss saistībā ar pārtiku arī it kā bijis saprātīgi aprēķināts, ja vien neskaita vienu lieko ēdāju fināla izrāvienā līdz polam, taču viņa galvenā problēma izrādījās tieši kaloriju patēriņš. Zināms, ka angļi tērējuši vidēji 5500 kalorijas jeb tātad par tūkstoti vairāk nekā norvēģi, jo visus smagumus nesa paši uz saviem pleciem. Ļaudis izvārga burtiski acu priekšā, savukārt organisms trūkstošo kaloriju daudzumu pārliecinoši kompensēja uz muskuļu masas samazināšanas rēķina. Proti, arī tā iemesla dēļ fiziski ar katru dienu kļuva aizvien grūtāk.

Katra ekspedīcija labi saprata, ka jāveido starpposmu barības un degvielas noliktavas visa sava maršruta garumā. Skots rīkojies ļoti vienkārši: ierīkojam telti, piekraujam un virsū uzvelkam karogu. It kā visnotaļ loģiski. Taču realitātē izrādījās, ka atpakaļceļā kaut ko tādu pēc krietnas vētras un snigšanas praktiski nav iespējams pamanīt un atrast. Savukārt Roalds papildu noliktavas bija aprīkojis ar karogu virtenēm, kuras vai nu visas, vai vismaz daļēji vienmēr varēja laikus pamanīt. Tā rezultātā angļiem vēl nācās tērēt jau tā noplicinātos spēkus, lai vēl ilgi un pacietīgi meklētu savas noliktavas. Turklāt pati izšķirošā traģēdija notika piekrastes bāzei vistuvākās noliktavas apkaimē. Raugi, kad pirms došanās ekspedīcijā uz to nogādāja provīziju, visi jau jutās pārguruši, tāpēc kādā brīdī Skots pažēloja cilvēkus un atļāva šo noliktavu vispār iekārtot nevis uz 80. paralēles, kā bija ieplānots, bet gan dažus desmitus kilometru tālāk no pola. Un diemžēl tieši šis attālums vēlāk izrādījās kritiski svarīgs, kura dēļ cilvēkiem nācās iet bojā burtiski nelielā attālumā no glābiņa.

Aprēķinot visu maršrutu, Roalds katru ceturto dienu rezervēja atpūtai – lai ļaudis vienkārši paliktu teltīs un veselu diennakti atjaunotu spēkus. Tas izrādījās ļoti noderīgi, uzkāpjot uz Aksela ledāja, kur viņi pēkšņi nokļuva spraigā sniegputenī, kā dēļ virzīšanās uz priekšu bija ļoti apgrūtināta. Toties viņi to varēja izturēt, grafiks ne par nieka tiesu nenojuka un pilnā mērā joprojām pietika pārtikas.

Savukārt Skots savos aprēķinos nepieļāva nekādas nejaušības un kavēšanos, neatstājot nekādas laika rezerves. Viņš esot nenogurstoši atgādinājis, ka nevar atļauties pat vismazāko aizkavēšanos. Gatavojot šo četru mēnešu ceļojumu, viņš savos plānos absolūti nebija iekļāvis nelabvēlīgus laika apstākļus pat uz četrām dienām. Sliktākajā gadījumā bija pieļauts, ka jebkāda aizkavēšanās nozīmēs tikai nelielu provīzijas trūkumu atpakaļceļā, kas iepriekš šķita absolūtais sīkums. Un šī jau nu gan uzskatāma par ļoti augstprātīgu Skota kļūdu, patiešām!

Reklāma

Un tātad: faktiski vienādos sākotnējos apstākļos viena grupa izpildīja savu uzdevumu un atgriezās atpakaļ, savukārt otra gāja bojā. Kā jau minēts, britu sabiedrībā šo cilvēku bojāeju uzskatīja par varonīgu, arī neskatoties uz vēlāk precīzi fiksētajām organizācijas kļūmēm. Un katrā ziņā šo cilvēku bojāejas detalizētie apraksti spēj aizkustināt jebkuru dvēseli.

Jau tajā laikā speciālisti viennozīmīgi secināja: Skota vadītā ekspedīcija diemžēl bija organizēta ļoti vāji, un par to pilnībā atbildīgs ir tieši pats tās vadītājs. Taču visus šos grēkus zināmā mērā izpirka visas komandas izteikti propagandiskā manierē par varonīgu pasludinātā bojāeja. Proti, pasaules sabiedrības acīs Skots palika īstens britu nācijas varonis, savukārt Roalds ātri vien pārvērtās par ļoti nepatīkamu tipu, kurš vispār esot faktiski nozadzis britu nopelnītos laurus, un tamlīdzīgi. Tipisks tā laika britu laikrakstu vēstījums bija šāds: “Skots polu sasniedza otrais, bet Amundsens – priekšpēdējais!”

Skota savdabīgi heroisko veidolu sāka pārskatīt faktiski tikai 20. gadsimta otrajā pusē pēc britu žurnālista Rolanda Hantforda grāmatas “Skots un Amundsens” publicēšanas, kurā minētie fakti un vērtējumi daudzviet izmantoti arī šajā materiālā. Turklāt nevajadzētu arī domāt, ka tāda varonīga plātīšanās ir tikai tipiska britu iezīme. Burtiski jau nākamajā 1912. gadā arktiskajās ekspedīcijās cita pēc citas līdzīgā veidā pazuda trīs krievu polārpētnieku ekspedīcijas, un arī tur, kā vēstīts avotos, ne gluži viss bija kārtībā ar organizāciju...

Bija arī privātā dzīve

Roalds nekad nav bijis precējies, viņam nav bijis pašam savas ģimenes un bērnu. Lielākā daļa dzīves aizritēja ekspedīcijās un garās lekciju turnejās daudzās pasaules valstīs. Viņa māju ilgus gadus apkopa vecā auklīte Betija, pēc kuras nonākšanas veco ļaužu pansionātā 1925. gadā šo funkciju uzņēmās veikt vienīgais Roalda vecākā brāļa Gustava dēls Gustavs S. Amundsens.

Roalda tuvinieki allaž uzskatījuši, ka viņš bijis aseksuāls un īpaši daudz nav interesējies par sievietēm.

Viņš vienmēr bija ārkārtīgi noslēgts visā, kas saistīts ar privāto dzīvi, lai gan dažkārt izpaudās vēstulēs brālim Leonam un dažiem tuvākajiem draugiem. Savdabīga intīmā dienasgrāmata – žurnāli, kurus Roalds rakstīja ekspedīciju laikā – bija arī ar dokumentu nozīmi, kā arī izejas materiāli atskaitēm un grāmatām, un to viņš ar pārtraukumiem rakstījis kopš 1912. gada. 1940. gadā šo dienasgrāmatu Gustavs S. Amundsens pārdeva Roalda Amundsena memoriālajam fondam, kas to savukārt tālāk nodeva Oslo universitātei ar nosacījumu, ka to publicēs ne ātrāk par 1990. gadu.

Un šī dienasgrāmata apliecina: puslīdz ilgstošas attiecības Roaldam bijušas ar trim sievietēm, un viņas visas jau bija precējušās. 1909. gadā 37 gadu vecumā Roalds neprātīgi iemīlējās trīs bērnu māmiņā un zvērināta piesēdētāja sievā Sigrīdā Kastbergā (dzimusi – Flūda). Viens no Roalda biogrāfiem Hantfords apgalvojis, ka Roalds vēlējies izvairīties no lieka skandāla, tāpēc lūdzis Sigrīdu izšķirties un tad doties ar viņu jaunā laulībā, taču viņa vilcinājusies. 1913. gadā Sigrīda tomēr izšķīrās no vīra un teju vai vienlaikus dabūja labi apmaksātu darbu Sociālās aizsardzības ministrijā. Taču tad jau Roalds vairs nav vēlējies atjaunot ar viņu attiecības. Zināms, ka Sigrīda nomira 1958. gadā, tā arī otrreiz vairs neapprecoties.

Visilgstošāk Roalds bija pieķēries Kristinai Elizabetei Benetai (dzimusi Gude), kura 17 gadu vecumā bija apprecējusies ar britu uzņēmēju Čārlzu Pito Benetu, kurš bija viņas tēva vienaudzis, un viņiem ģimenē bija divi bērni. Roalda dienasgrāmata vēstījusi, ka viņi iepazinušies 1912. gada novembrī Londonā, neilgi pēc leģendārā ar Dienvidpola iekarošanu saistītā skandāla Karaliskajā ģeogrāfijas biedrībā. Tostarp ar aizraušanos ar Kristinu pētnieki mēdz skaidrot Roalda kavēšanos nosūtīt ekspedīcijas uz Ziemeļpolu, kā rezultātā viņš tā arī nokavēja gluži reālo iespēju kļūt par tā pirmatklājēju. Tāpat kā gadījumā ar Sigrīdu, arī Kristina īpaši nevēlējās mainīt savu ģimenes statusu, taču attiecības ar Roaldu nepārtrauca. Polārpētniekam tas tomēr radīja diskomfortu. Viņu sakars tomēr turpinājās, savu apogeju sasniedzot 1915. gadā, kad Kristina apmeklēja Norvēģiju. Taču viss liecina, ka 1916. gada sākumā Roalds viņu nolicis galīgās izvēles priekšā, par kuras iznākumu laikam jau visskaidrāk liecina viņa apņēmīgā atgriešanās pie dreifēšanas plāniem Ziemeļu Ledus okeānā.

Pirms aizbraukšanas 1918. gadā Roalds nodeva Kristinas brālim advokātam Trigvem Gudem pilnvaru uz savu īpašumu “Uranienburga” un noformēja testamentu par labu Kristinai. Viņu sakars atjaunojās pēc Roalda atgriešanās 1922. gadā, taču attiecības bija kļuvušas jūtami vēsākas. Attiecību pilnīga saraušana notika 1925. gada augustā. Vēlāk, pēc Roalda pazušanas, Kristina no viņa mantiniekiem izpirka savas viņam rakstītās vēstules. Vēl var piebilst, ka viņa nodzīvoja līdz 96 gadu vecumam, nomirstot 1982. gadā.

Biogrāfs Hantfords minējis arī trešo nopietno Roalda mīlestību – (Besu) Elizabeti Magidsu. Par viņu attiecībām sabiedrība uzzināja vēl pirms Roalda dienasgrāmatas oficiālās publicēšanas – jau 1941. gadā no izdevuma “Aftenposten”, lai gan vēl bez konkrētu vārdu nosaukšanas. Un tikai 1968. gada maijā Elizabete Patrīcija Magidsa (dzimusi – Bergere) īsā vēstulē kādam norvēģu laulātajam pārim Aļaskā pavēstīja par savām attiecībām ar Roaldu. Viņa bija dzimusi Kanādā, lai gan bija elzasieša un kijevietes atvase, un 16 gadu vecumā apprecējās ar krievu–ebreju izcelsmes Aļaskas uzņēmēju Semjuelu Magidsu, kurš bija pamanījies saraust bagātību leģendārā “Zelta drudža” laikā.

Roalda dienasgrāmatā viņa pirmo reizi minēta 1921. gada jūlijā. 1922. un 1923. gada ziemu viņi pavadījuši kopā Nomā, kā arī satikušies Roalda turneju laikā ASV 1925. un 1926. gadā. Vēl esot zināms, ka 1927. gadā Besa apmeklējusi Norvēģiju un tur dzīvojusi Roalda mājā līdz pat 1928. gada martam. Tad viņa devusies uz ASV nolūkā šķirties no vīra un atkal atgriezusies Norvēģijā tā paša gada 23. jūnijā jeb tātad dienā, kad ziemeļu ledājos bija izglābts Umberto Nobile, savukārt par Roaldu jau piecas dienas nebija nekādu ziņu. Pieminētajā 1968. gada vēstulē viņa rakstījusi: “Pēdējo reizi Roaldu Amundsenu es redzēju 1928. gadā Oslo, Norvēģijā. Biju turp aizbraukusi, lai apprecētos ar viņu. Tieši tad pazuda itāļu ģenerālis Umberto Nobile, un Roalds devās viņu meklēt. Viņš vairs neatgriezās.”

Reklāma

Nemiera gars līdz pēdējam mirklim

Vēlākos gados Roalds veica ceļojumu Bēringa līcī un pēc vairākām pārziemošanām nogādāja Eiropā patiešām svarīgas ziņas ģeogrāfijā, meteoroloģijā, zooloģijā un vēl citās zinātniskajās disciplīnās, kā arī sāka nopietni apsvērt plānus Ziemeļpola iekarošanai pa gaisu. Speciāli šim nolūkam Roalds iegādājās vairākus hidroplānus, nokārtoja eksāmenus pilota licences iegūšanai un 1925. gadā veica lidojumu Grenlandes rajonā un Barenca jūras akvatorijā, bet vēlāk ar dirižabli “Norge” šķērsoja planētas arktisko daļu, tieši virs Ziemeļu Ledus okeāna uzturoties 72 stundas bez nosēšanās.

Diemžēl pēc transarktiskā pārlidojuma Roalda noskaņojums krasi mainījās: viņš kļuva pilnībā neprognozējams. Gaisa kuģošanas biedrības pārvaldnieks Šolborgs pēc viņa apmeklēšanas pat paziņoja, ka Roalds vairs neesot pieskaitāms. Arī Nansens tajā laikā rakstījis draugiem, ka viņam radies priekšstats – Roalds pilnībā zaudējis garīgo līdzsvaru un vairs lāgā nespēja atbildēt par savu rīcību.

Roalda māju izpirka viņa senie draugi – Hermanis Gade un dons Pedro Kristofersens, taču Roaldam vienalga vēl palika praktiski nenomaksājami parādi. 1926. gadā viņu aicināja uz Starptautiskās arktisko pētījumu biedrības dibināšanas kongresu Berlīnē, taču viņš atteicās. Tā vietā viņš aizbrauca uz ASV, kur sarīkoja lekciju turneju. Tostarp tieši ASV atkal no jauna uzliesmoja Roalda un Nobiles senais konflikts, ko turklāt vēl pastiprināja Nobili slavinošā fašistiskā propaganda. Roalds esot Nobili dēvējis par “uzpūtīgu, bērnišķīgu, egoistisku iznireli”, “stulbu virsnieku”, “mežonīgas, pustropiskas rases cilvēku” un tamlīdzīgi.

Tajā laikā (1926–1927) par Roalda svarīgāko veikumu var uzskatīt memuāru uzrakstīšanu, kas tapa pēc Ņujorkas izdevniecības Doubleday pasūtījuma, un šo līgumu Roalds parakstīja tieši ASV lekciju turnejas laikā. Vispirms bija publikācija amerikāņu mēnešrakstā "Worlds Work", bet 1927. gada septembrī sekoja publikācija Norvēģijā. Bumans–Larsens paudis, ka šie memuāri kļuvuši par Roalda “pašnāvību”, kārtējo reizi it kā apstiprinot, ka slavenais polārpētnieks diemžēl jau patiešām daļēji šķīries no prāta.

Iespējams, tā ne tikai daudzi domāja, bet patiesībā arī bija. Piemēram, Roalda kopotajos rakstos norvēģu izdevumā šī grāmata tā arī nav iekļauta kopš tās publikācijas momenta. Hantfords rakstījis: “Tā ir rūgta grāmata, un tās stils ļoti atšķiras no Amundsena iepriekšējiem darbiem, radot iespaidu, ka to vispār rakstījis cits cilvēks. Pazudis maigais humors, grāmata kopumā ir nogalinoši nopietna, bet tās autors bezgalīgi uzbrūk ienaidniekiem, jo sevišķi paliekot ass un nesaudzīgs pret Nobili.”

Šie memuāri izraisīja atkārtotu skandālu Britānijā: Roalds indīgi rakstīja par to, kā Anglijā skolēniem mācot, ka Dienvidpolu esot iekarojis tikai Skots, kā arī detalizēti aprakstījis gadījumu ar lordu Kerzonu, kurš savulaik uzsaucis tostu par polārpētnieka suņiem. Bet amerikāņu izdevumā Roalds jau vispār bija angļus nodēvējis par bad losers – tādā nozīmē, kā “ļaudis, kuri zaudējuma gadījumā pilnībā zaudē dūšu un sāk visā vainot citus”. Karaliskā ģeogrāfijas biedrība pieprasīja oficiālu atvainošanos, paziņojot, ka arhīvos neesot iespējams atrast nekādas ziņas par tamlīdzīgu lorda Kerzona izrīcību. Bet neviens tādu nesaņēma. Tā tas viss arī palika.

Daudz lappušu Roalds savos memuāros veltījis arī brālim Leonam Amundsenam, kurš turklāt parādīts tikai un vienīgi no nepievilcīgās puses, kā arī vispār ne reizi nav nosaukts vārdā. Savukārt vienīgais cilvēks, par kuru savā darbā Roalds allaž atsaucies pozitīvi, ir Frederiks Kuks. Bet savas atmiņu grāmatas, kuras nosaukums ir “Mana dzīve”, noslēgumā Roalds rakstījis: “Gribu atzīties lasītājam, ka kopš šā brīža savu pētnieka karjeru uzskatu par pabeigtu. Man bija dots paveikt to, kam pats sevi veltīju. Ar šo slavu vienam cilvēkam ir pilnībā gana.”

Šis deklaratīvais paziņojums gan nenozīmēja absolūtu noslēgtību. Jau 1927. gada oktobra sākumā Roalds atkal aizceļoja uz ASV, kur bija ieplānota piecus mēnešus ilga lekciju turneja, bet no turienes gribēja doties uz Dienvidameriku. Taču jau 25. oktobrī svinīgā pasākuma laikā “Pētnieku klubā” notika kāds incidents, pēc kura Roalds steigšus iekāpa kuģī un atgriezās Norvēģijā. Viņš pats to skaidroja saistībā ar strīdu ar savu impresāriju Lī Kidiku par summu 10 000 dolāru, kurā neviena no pusēm pēkšņi negribēja piekāpties ne soli. Norvēģijā Roalds atgriezās 7. novembrī, bet jau 11. novembrī viņu sagaidīja vēsts par jaunu traģēdiju – nošaujoties pašnāvību izdarīja viens no viņa antarktiskās ekspedīcijas dalībniekiem Kristians Prestruds. Pēc tā līdz pat 1928. gada pavasarim Roalds vispār neesot parādījies sabiedrībā.

Bojāeja

Pēc sekmīgā transarktiskā pārlidojuma Itālijas fašistiskais diktators Musolīni iecēla Umberto Nobili par aviācijas divīzijas ģenerāli un piešķīra viņam fašistiskās partijas goda biedra nosaukumu. Bet 1928. gada 5. februārī Nobile ieradās Oslo, gatavojoties atkārtot lidojumu uz Ziemeļpolu ar dirižabli N–4 “Italia”, kas faktiski bija tāds pats kā “Norge”, ar ko viņš veica iepriekšējo lidojumu. Startējis no Špicbergenas 24. maijā, viņš atkal sasniedza polu, taču atpakaļceļā lielā apledojuma dēļ dirižablis kļuva smagāks un kādā brīdī atsitās pret ledu. Daļu ekspedīcijas dalībnieku izmeta uz dreifējoša ledus gabala, radiosakarus ar viņiem nodibināt neizdevās.

Roalds tieši tajā laikā uzņēma amerikāņu polārpētniekus Hjūbertu Vilkinsu un Karlu Eilsonu. Mirklī, kad viņa īpašumā “Uranienborgā” pilnā sparā risinājās par godu amerikāņiem sarīkotās viesības, Roaldam pa tālruni piezvanīja Norvēģijas aizsardzības ministrs un izsauca uz ārkārtas sanāksmi saistībā ar dirižabļa “Italia” pazušanu. Roalds bija nokļuvis divdomīgā situācijā: norvēģu valdība gribēja, lai tieši viņš kļūst par glābšanas operācijas vadītāju, lai gan viņš iepriekš vairākkārt bija uzsvēris savu konfliktu ar Nobili un visu veidu attiecību saraušanu ar viņu. Tostarp iespītējās arī Musolīni – atsakoties no līdzdalības operācijā, kuru vadītu norvēģi, vienlaikus gan neiebilstot tam, ka norvēģi izsūtīs izlūkošanas lidmašīnu. Un tur atkal uz līdzenas vietas izvērsās kārtējais konflikts: uzzinājis, ka lidmašīnu pilotēs Risers-Larsens, Roalds vienkārši aizbrauca uz mājām.

Reklāma

Tostarp 3. jūnijā pirmos “Italia” katastrofā izdzīvojušo signālus uztvēra PSRS radioamatieris Nikolajs Šmits. Lai gan Rietumos joprojām mēdz apgalvot, ka tādi pirmo reizi sadzirdēti tikai 7. jūnijā – dienā, kad Risers-Larsens ar izjauktu lidmašīnu ieradās Ņū–Olesunā. Lai kā arī būtu, bet tas katrā ziņā viesa cerību. Bet iepriekšējā dienā pastaigas laikā kopā ar Roalda vecāko brāli Gustavu polārpētnieka mājas dārzā no pēkšņas sirdsdarbības apstāšanās nomira vēl viens Roalda Dienvidpola sasniegšanas ekspedīcijas dalībnieks Sverre Hassels.

Savukārt 14. jūnijā Roaldam no Parīzes piezvanīja norvēģu uzņēmējs Frederiks Petersons, kurš glābšanas gaitai sekoja pēc publicētās informācijas. Viņš piedāvāja noīrēt Roaldam hidroplānu, kurš gan derīgs ekspluatācijai tikai temperatūrā, kas nav zemāka par 0 °C. Jau tās pašas dienas vakarā bija zināms, ka Roalda rīcībā nodots tā dēvētās lidojošās laivas otrais eksperimentālais eksemplārs – tālas darbības okeāna izlūkošanas bumbvedējs “Latham 47” ar visu pieredzējušo franču apkalpi Goda leģiona ordeņa kavaliera Renē Gilbo vadībā, kas no Normandijas ielidoja Bergenā, bet no turienes devās uz Tromsi. Gilbo un viņa kolēģiem pievienojās Roalds un Ditriksons, bet Vistingam bija ieplānots to izdarīt Tromsē.

1928. gada 18. jūnijā pulksten 16:00 hidroplāns startēja, dodoties Nobiles un viņa kolēģu meklējumos. Vēlāk izskanēja dažādas pretrunīgas versijas, piemēram, par to, ka bijuši vērojami kaut kādi sarežģījumi jau pacelšanās laikā, jo hidroplāns diemžēl bijis pārslogots. Pēdējais radiovēstījums saņemts 18:45 – radists vairākkārt mēģināja sazināties ar Ņū–Olesunu, uzsverot, ka viņam esot vairāki nenosūtīti ziņojumi. Pēc trīs stundu lidojuma lidaparātam vajadzēja atrasties aptuveni pusceļā uz salu Medvežij. Bet... kopš tā mirkļa par Roaldu vairs neviens absolūti neko nezina. Ģenerāli Nobili izglāba piecas dienas pēc Roalda pazušanas – 23. jūnijā, bet pēdējos izdzīvojušos itāļu ekspedīcijas dalībniekus 12. jūlijā atrada un uzņēma padomju ledlauzis “Krasins”.

Pēc Roalda pazušanas radās daudz dažādu versiju, tostarp arī dažādu gaišreģu izpildījumā, un viņi teju visi vēlējās vadīt nākamās glābšanas operācijas. Pirmajā septembrī netālu no Tromses ūdenī atrada “Latham–47” zemspārna pludiņu, kas izskatījās smagi cietis no trieciena pret ūdens virsmu. Bet 13. oktobrī turpat pie Tromses jūra krastā iznesa degvielas tvertni, kuru atzina par piederīgu “Latham–47”. Rūpīgāka izpēte ļāva secināt, ka bijis mēģinājums to izmantot pazaudētā zemspārna pludiņa vietā.

Speciāla meklēšanas komisija izveidoja šādu notikušā ainu. Roalda lidaparātu 18. jūnija otrajā dienas pusē redzējuši zvejnieki – tas lidojis lielā miglā. Atbilstoši 1928. gada aeronavigācijas tehnikas līmenim praktiski nebija iespējams orientēties miglā, un kaut kādu iemeslu dēļ meteoroloģisko staciju tīkls tajā rajonā nebija spējis paredzēt tādus laika apstākļus, tāpēc lidotājiem tas bijis pilnībā negaidīti. Kādā brīdī noticis trieciens pret ūdens virsmu, taču to, kas noticis pēc tā, praktiski joprojām nav iespējams pateikt. Risers-Larsens pats piedalījies atrastā pludiņa un degvielas tvertnes ekspertīzē un paudis uzskatu, ka vētrainajā jūrā pēc trieciena nopietni sabojātais hidroplāns apgāzies, bet visi seši tajā bijušie cilvēki burtiski dažos mirkļos nomiruši no katastrofāli straujas ķermeņa atdzišanas...

1928. gada 14. decembrī – Dienvidpola iekarošanas gadadienā – tieši pusdienlaikā Norvēģijā bija izsludināts divu minūšu klusuma brīdis, pieminot Roaldu. Oficiālā pieņemšana viņam par godu notika Akerhusas cietoksnī, un tur piedalījās arī Norvēģijas karalis Hokons VII, Nansens un Sverdrups, kā arī Roalda brālis Gustavs. Savā uzrunā Nansens uzsvēris: Roalds nebija zinātnieks un nemaz arī negribēja tāds kļūt, visās viņa darbībās galvenais un svarīgākais bija tieši pašu šo darbību fakts.

2009. gadā notika mēģinājums mūsdienīgiem līdzekļiem atrast lidaparāta “Latham–47” atlūzas jūras dibenā. Divu nedēļu ekspedīciju vadīja jaunzēlandietis Robs Makkalums, un tajā bija iesaistīti Norvēģijas bruņoto spēku kuģi. Izmantojot hidrolokatorus un no attāluma vadāmus aparātus (zemūdens dronus), kopumā apsekoti 117 kvadrātkilometri jūras dibena Tromses apkaimē. Joprojām bez panākumiem.

Mūsdienu novērtējums

Pietiekami ilgu laiku Roalda piemiņa un mantojums Norvēģijā nekad nebija ne apšaubīts, ne vispār pakļauts kaut kādiem revīzijas mēģinājumiem. Un tikai Kores Holta (1919–1997) dokumentālajā romānā “Sacensība”, kas publicēts 1974. gadā, Roalds parādīts arī mēreni nepievilcīgā izgaismojumā. Nav grūti iedomāties, ka konservatīvās aprindas un tās apkalpojošie plašsaziņas līdzekļi metās apsūdzēt autoru par to, ka viņš tik nekaunīgi centies izgaisināt nacionālā varoņa tēlu, kuru joprojām apvij fantastiska vispasaules slava. Taču vairs jau neko nevarēja padarīt, atlika vien eksaltēti gānīties, praktiski negūstot nekādus rezultātus.

Holts savā darbā Roaldu parādījis kā egoistisku, skaudīgu, divkosīgu un pat liekulīgu cilvēku, kuru nenovēršami grauza ārkārtīgi lielas patmīlības tārps un absolūti apmāta vēlme dzīties pēc slavas, ievērības un, protams, naudas, kā arī cilvēku ar diemžēl ne gluži veselu psihi, kā dēļ viņam praktiski bija liegta iespēja uzrādīt patiesi draudzīgas, vispār siltas jūtas un emocijas. Lai gan vispār tādas viņā mājoja, kā jau visiem cilvēkiem. Tostarp Skotu savā grāmatā arī Holts rādījis kā absolūtu diletantu, pat vispār ne ar ko neiezīmīgu personu (kas gan, visdrīzāk, laikam jau nav gluži objektīvs vērtējums).

Nosacīti atmaskojošo jeb faktiski patiesībai tuvinošo līniju 90. gados turpināja arī citi norvēģu autori, piemēram, Tūrs Būmans-Larsens un Ragnars Kvams–jaunākais, kurš pamatā pētījis polārpētnieka Jalmara Johansena (1867–1913) dzīves gaitas. Turklāt, balstoties Būmana-Larsena darba motīvos, 1999. gadā tapusi dokumentālā filma ar ļoti zīmīgu nosaukumu “Sasalusī sirds”. Jaunlaiku autori nesaudzīgi kritizējuši Roaldu par autoritāru vadības stilu un neiecietību pret oponentu viedokli. Ne gluži pieglaimīgos toņos ieturēta arī 2011. gadā publicētā Aleksandra Vistinga sarakstītā grāmata par Roalda dzīves gaitām.

Vārdu sakot, pamazām top skaidrs – kādi cilvēki vispār var kļūt par leģendāriem ledāju iekarotājiem un kādi par tādiem nekļūtu nekad.

Reklāma

Tēma

Personas kods

Reklāma

Turpini lasīt