Padomju laika populārās kinofilmas “Huzāru balāde” personāžs poručiks Rževskis jau sen kļuvis par vairāk nekā leģendāru varoni anekdotēs, kas praktiski vienmēr ir ļoti pikantas, lielā mērā pat ļoti rupjas. Vai tāds bijis arī realitātē?

Aleksandrs Gladkovs, kurš ir grāmatas “Sen tas bija” autors, pēc kuras motīviem režisors Eldars Rjazanovs uzņēma savu leģendāro filmu, apgalvojis, ka poručika Rževska raksturs pilnībā norakstīts no huzāru dzejnieka Denisa Davidova dzejoļa “Izlēmīgais vakars” liriskā varoņa. Tur esot vēstīts, ka poručiks Rževskis bijis tuvs cariskās armijas pret Napoleona karaspēku vērstas brigādes komandierim, uzvārdā Rževskis. Taču mūsdienu pētnieki pauduši, ka 1812. gada krievu kara dalībnieku vidū nav atrodams brigadiera Rževska vārds. Toties esot tāds majors Pāvels Rževskis – turklāt tieši leģendārās Borodinas kaujas dalībnieks, kurš par izcilību kādā citā kaujā vēlāk paaugstināts par apakšpulkvedi. Taču līdz brigadierim jeb tātad pakāpei, kas ir vismaz divus līmeņus augstāka, viņš tā arī neesot uzdienējis. Turklāt arī brāļu vai māsu bērnu viņam neesot bijis...

Tostarp noskaidrojies, ka gan grāmatas, gan filmas autori likuši pētniekiem nopietni pameklēties Rževsku dzimtas ciltsrakstos, tādējādi liekot aizrakties līdz visnotaļ senajai un dižciltīgajai dzimtai, kas atzarojas no Smoļenskas Rjurikovičiem jeb tātad valdniekiem. Zināms esot arī tas, ka 

19. gadsimta vidusdaļā netālu no Tulas dzīvojis kāds Sergejs Rževskis, kurš gan bijis podporučiks jeb apakšvirsnieks, taču dzīvē allaž sastrādājis tādus numurus, ka salīdzinājumā ar tiem anekdošu poručiks Rževskis varot tikai atpūsties. 

Vismaz tā uzskata pētnieki, konkrēti, kāda Tulas muzeja direktors Romans Kļaņins, kurš pagājušā gadsimta 80. gadu beigās no kāda vietējā iedzīvotāja Sergeja Kurakova iemantojis dīvaina satura “kaut kādas guvernantes memuārus”.

Pēc rūpīgas un vispusīgas analīzes noskaidrojies, ka tās ir atmiņas, kuras sarakstījusi Nadežda Rževska, Pjotra un Jekaterinas (dzimusi Volkonska) Rževsku meita. Un viņa savos memuāros vairākkārt pieminējusi arī sava tēvabrāli Sergeju Rževski. Piemēram, ar šādu frāzi: “Tā laika muižnieki dzēra, spēlēja kārtis, apmaksāja mīļākās, un tas skaitījās labi, jo tā darīja visi godājamie ļaudis, lai gan Sergejs nekad ar kāršu spēli neapdraudēja savu īpašumu. Viņš uzdzīvoja savā veidā, un tas noveda izmisumā vecmāmiņu – tas tomēr nebija aristokrāta cienīgi. Par viņa gaitām rakstīja avīzēs, esot smējusies visa Maskava...”

Un, kā pauduši mūsdienu pētnieki, esot jau arī bijis par ko smieties! Piemēram, kāds gadījums piedzīvots saistībā ar jau atvaļināto podporučiku Rževski. Reiz kādā masku ballē viņš apģērbās ar... krāsni. Cauri dūmenim izbāza galvu, bet lejas pusē izveidoja caurumus kājām, tad izģērbās pilnībā kails un ielīda atbilstošajā kartona veidojumā. Gan priekšā, gan aizmugurē bija kurtuves un izplūdes caurumi, kas pagaidām bija aizvērti, taču tos rotāja uzraksti: “Neatveriet krāsni, tajā ir tvans.” Maskarādē ļaudis uzvedušies visnotaļ brīvi un atraisīti, un šāds uzraksts katrā ziņā provocēja iespējami ātrāk atvērt neatveramo un ielūkoties iekšā. Un tad ikviens saskatīja kaila vīrieša orgānus, par ko kāds sāka smieties, cits saniknojās un pat sāka niknumā spļaudīties, taču katrā ziņā tas piesaistīja visas zāles uzmanību, un ap kartona krāsni sāka veidoties prāvs pūlis. Atvaļinātais podporučiks Rževskis to vien tikai bija vēlējies, lai gan jau drīz ieradušies žandarmi un ar vēlami lielu triumfu viņu aizveduši prom.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.