1954. gada Nobela prēmijas literatūrā laureāta amerikāņu rakstnieka Ernesta Hemingveja dzīvē bija daudz dažādu interesantu un neparastu faktu, kas deva iespēju tos pārvērst savdabīgā, aizraujošā piedzīvojumu romānā ar traģiskām beigām. Vairākām paaudzēm viņš pats un daudzi viņa izteiksmes ziņā paskopie, bet vienlaikus satriecoši daudzdimensionālie, neglābjami aizraujošie sacerējumi un to varoņi kalpoja kā īstens “maskulīnās jeb vīrišķās prozas” paraugs. Un daudzus viņa paša dzīves notikumus citādi kā par vētrainiem nodēvēt nevar.
Bērnība ar negrieztajiem matiem un meiteņu kleitām
Ernests Millers Hemingvejs dzimis 1899. gada 21. jūlijā un uzaudzis ASV pavalsts Ilinoisas lielpilsētas Čikāgas prestižajā piepilsētā Oukpārkā. Viņa tēvs Klarenss Edmonds Hemingvejs (1871–1928) bija sekmīgs ārsts, savukārt māte Greisa Ernestīne Holla-Hemingveja (1872–1951) bija operdziedātāja. Abi Ernesta vecāki savulaik ieguvuši labu izglītību un konservatīvajā Oukpārkas kopienā bija iemantojuši nevainojamu reputāciju.
Pēc apprecēšanās Klarenss un Greisa kādu laiku dzīvoja pie Greisas tēva Ernesta Millera Holla, kuram par godu pāris nodēvēja savu pirmdzimto dēlu. Vēlāk Ernests paudis, ka bērnībā ļoti nav mīlējis savu vārdu, kas viņam asociējies ar “naivo un pat faktiski pastulbo Oskara Vailda lugas “Cik svarīgi būt nopietnam” varoni”. Pēc kāda laika Klarensa un Greisas ģimene pārcēlās uz māju respektablajā Oukpārkas rajonā, un tajā bija septiņas istabas, kā arī mūzikas studija Greisai un atsevišķs kabinets Klarensam.
Bērnībā māte Ernestam ilgi negrieza matus un ietērpa meiteņu kleitās, taču par to gan uzreiz jāpiebilst, ka tā nebija kaut kāda novirze, bet tajā laikā tajā pusē nezin kāpēc tā bija pieņemts, tā darīja gandrīz vai visās ģimenēs. Māte savu vecāko dēlu dēvēja par “lellīti” un pirmo reizi nogrieza viņam matus zēnu manierē tikai tad, kad Ernestam bija seši gadi. Biogrāfi gan uzsvēruši, ka šāda dīvaina attieksme pret dēlu Greisai tomēr saglabājusies uz visu atlikušo mūžu.