17. janvāris vēsturē un senās avīzēs. Gaismas pils projektētājs

1925. gada 17. janvārī. Pirms 100 gadiem Rīgā rakstnieka, folklorista, filozofa Pētera Birkerta un valodnieces, folkloristes Mērijas Šopas- Birkerts ģimenē piedzima arhitekts Gunārs Birkerts – ap 300 ēku un ēku projektu autors, kurš pārsvarā darbojies ASV, bet projektējis arī Nacionālo bibliotēku Rīgā un Okupācijas muzeja piebūvi "Nākotnes nams".

Latvijas kultūras kanonā G. Birkerts atzīts par visu laiku ražīgāko un ievērojamāko latviešu arhitektu. Viņa projektētās ASV Mičiganas universitātes Tiesību izpētes ēkas un Stikla muzejs Korningā atrodas izcilāko ASV celtņu simtpiecdesmitniekā.

Latviju G. Birkerts atstāja jau 1943. gadā, kad vācu okupācijas apstākļos tika iesaukts darba dienestā un nonāca Vācijā. Pēc kara sekoja studijas Štutgartes Tehniskajā augstskolā, pārcelšanās uz ASV 1949. gadā un darbs turienes arhitektu birojos, tostarp pie slavenajiem Ēro Sārinena un Minoru Jamasaki. 

Savu biroju G. Birkerts nodibināja 1962. gadā un dažus gadus vēlāk ieguva atzīta arhitekta slavu ar Federālo rezervju bankas būvi Mineapolisā. 

Vēlāk meistars darbojās arī kā arhitektūras pasniedzējs ASV augstskolās. Viņa radošo rokrakstu raksturo kā piederīgu Ziemeļeiropas modernās arhitektūras izteiksmei un spēju modernisma racionālismu savienot ar emocionalitāti. Latvijā par slaveno tautieti sāka runāt tikai atmodas gados, savukārt G. Birkerts jau sen sapņoja kaut ko no sava devuma atstāt arī tēvzemei. Kad sākās runas par Latvijas Nacionālās bibliotēkas celtniecību, kas daudziem tobrīd šķita dārgs un nesaprotams projekts, G. Birkerts 2008. gada intervijā "Latvijas Avīzei" šo rindu autoram aizrādīja: "Būt latvietim nozīmē ko vairāk: ticēt savai zemei, darīt to labāku un nozīmīgāku. Te ir jābūt patriotiskai domāšanai. Nevis kā patlaban, kad no ārienes grūti saprast, kas Latvijā politiski notiek. Necels to bibliotēku, un katram būs tie desmit lati pie pensijas vai algas vairāk. Bet jādomā taču arī par bērniem, bērnubērniem, nākotni! Mums ir jābūvē un jāveido tas mūsu pašu tēls. Lai mūsu bērni no šejienes nebrauktu prom. 

Esmu runājis ar arhitektiem, un viņiem nelaimīgā kārtā nav ko īsti parādīt, jo viņiem jāstrādā ar komerciāliem pasūtītājiem, kam ir maz gaumes. 

(..) Man tiešām žēl, ka mums jāiet cauri šim laikam, bet es ceru, ka arhitektiem Rīgā pienāks labāki laiki. Tie autosaloni un lielveikali bez jebkādas kvalitātes pāries."

"Latvijas Sargs", 1925. gada 17. janvārī

Kaķu traģēdija. Stabu, Bruņenieku un Valmieras ceļu apkārtnes iedzīvotājiem pēdējā laikā sākuši mīklainā kārtā nozust kaķi. Dažas iedzīvotājas sākušas savus mīluļus meklēt un atradušas Stabu ielā pie Valmieras ielas uz laukuma tikai kaķu līķus. Uz laukuma vienā dienā vēl tagad redzami ap 15 kaķi bez ādas, otrā vietā turpat 7 kaķi. Tālāk uz Bruņenieku ielas puses redzami vēl vairāki nogalināti kaķi, kuriem tāpat novilkta āda. Cik novērots, tad nogalinātos kaķus izsviež uz laukuma pa naktīm. Apkārtnē pazuduši visi kaķi. Iedzīvotāji stāsta, ka rīkojoties sevišķa kaķu slepkavu banda, kura dabūjot par katru ādu 200 rbļ. Raibās ādas krāsojot un par tām maksājot mazāk.