Kā medīja mežacūkas 1938. gada vasarā

Kas īstam medniekam var būt skais­tāks par medībām uz gaidi, un pie tam vēl uz mežacūkām! 1938. gada pavasarī Alšvangas iecirkņa mežos bija uzklīdis diezgan prāvs skaits mežacūku. 1937. un 1938. gada ziemā zeme nebija sasalusi, un kartupeļi, kas pie ražas novākšanas bija palikuši nenoņemti, nesasala un sāka pavasarī dīgt.

Šādi dīgstoši kartupeļi bija palikuši laukos, kurus pavasarī apsēja ar auzām. Šos sāka apmeklēt mežacūkas. Šejienes lauku īpašnieki griezās pēc glābiņa pie vietējā mežziņa. 

Kolektīvas medības sarīkot bija grūti, jo plašajos Alšvangas mežos nebija iespējams uzzināt, kur pa dienu slēpās lauku postītāji. Arī lauksaimnieku ugunskuru dedzināšana un sargāšana izrādījās par neveiksmīgu, jo mežacūkas brīžiem apmeklēja viena, brīžiem otra saimnieka tīrumus. 

Mežzinis mudināja mani, lai mēģinu kādu vakaru kaut vienu no šiem lauku postītājiem nomedīt. Darba dienās man nebija vaļas, tāpēc mēģināju sestdienas vakarā. 

Kā apbruņojumu izvēlējos savu piecas reizes šaujamo Mauzera medību karabīni, ko jau lietoju 17 gadus 9x57 kalibrā, Dr. W. Gerald’s Sirius E mērķējamo tālskati un munīciju, ko lādēju pats. Tā apbruņojies, sestdienas vakarā devos ar divriteni uz saimnieka laukiem, kurus pēdējā laikā postīja mežacūkas. 

Šo vietu sasniedzu apmēram pusdesmitos vakarā. Vieta, kur cūkas gaidīju, bija trīsstūrains lauks, ko no divām pusēm ierobežoja mežs, bet no trešās puses lielceļš. Garākā, meža norobežotā pusē visdrīzāk varēja sagaidīt medījumu. Šeit vilkās vecs žagaru žogs. Trīs vietās varēja redzēt, kur cūkas bija līdušas cauri. Gar žogu lauka pusē grāvis, no kura viens atzarojums stiepās stateniski uz lauka vidu. Grāvja atzarojumā lauka vidū ieņēmu gaides vietu, tieši grāvja galā. Noliku savu mugursomu grāvja dibenā, turpat apsēdos, atspiedis muguru pret grāvja galu, sēdot kā atzveltnē. 

Te uzreizi pa labi lauka stūrī, kur žogs izbeidzas, dzirdu troksni! Koncentrēju savu uzmanību uz to vietu, bet vējš ļoti traucē. Troksnis atkārtojas. Tagad to skaidri sadzirdu. Skan tā, it kā kāds trītu nazi gar akmeni. Šo troksni es labi pazīstu – tas liek atcerēties manas pirmās medību gaitas, kad astoņus  gadus vecs mežsarga vadībā Aizputes pagastā gāju uz rubeņu riestu. Tādēļ šīs skaņas liek manām domām kavēties pie sen pavadītās medību nakts. 

Izvelku stundeni, ir tieši divpadsmit. Bet vai pa kreisi, vai tur nelūza zars? Acs mēģina caururbt tumsu, bet veltīgi. Neko neredzu. Labā roka izvelk tālskati no azotes. Sagriežos drusku pa kreisi. Uzlieku abus elkoņus uz grāvja malas, tā rodot cietu atbalstu. Sāku novērot to vietu, no kurienes dzirdēju zara lūšanu. Žogs saplūst ar aizmugures mežu. Vai tur kas lielāks nepakustējās? Jā! Skaidri redzu, ka kāda lielāka masa tieši pret žogu sakustas. Tai vajag būt cūkai. Lēnām nolieku binokli uz grāvja malas, un kreisā roka jau stiepjas pēc Mauzera. 

Ilustrācija izdevumā "Mednieks un Makšķernieks" (01.02.1930.).

Foto: No arhīva / Latvijas Mediji

Nolāpītais medību drudzis sāk tuvoties. Bise jau ir izstiepta medījuma virzienā, bet mana sirdsapziņa sāk jautāt: “Vai esi drošs, ka tā ir mežacūka? Tu zini, kādu nelaimi tumsā ar savu šāvienu vari padarīt.” 

Lēnām karabīne slīd atpakaļ klēpī. Labā roka satausta binokli un ceļ to atkal pie acīm. Jā! Tieši pret žogu redzu to pašu masu, tā ir drusku gaišāka nekā aizmugures žogs. Neizlaižu to vairs no objektīva un tik cieti vēroju, ka sāk asaras birt. Tumšums sakustas, ņemot virzienu uz manu pusi. Tagad tas apstājas, tieši pret mani. Dzirdu arī, ka kartupelis tiek sakosts un ar lielu troksni apēsts. Tad atkal straujš pagrieziens pa labi, un nu skaidri redzu garo snuķi, pat ausis varu izšķirt, tātad esmu pilnīgi kustoni pazinis un nu tikai varu ķerties pie bises. 

Noņemu mērķējamā tālskaša ādas aizsargus un lēnām izslēdzu aizsargu, pielieku lēnām, lēnām bisi pie vaiga, sāku meklēt medījumu mērķējamā tālskaša objektīvā. Tas nav nemaz tik viegli, jo medījumu ar neapbruņotu aci nevaru redzēt. Jā, pazīstu priekškājas. Mērķējamā tālskaša krusta gals tieši rāda uz priekškāju. Vēl paceļu bisi drusku augstāk. Tagad krusta gals lēnām trīc uz kustoņa priekšējā pleca. 

Sakožu zobus, ievelku elpu, un pirksts skar šautenes sprūdu. Stiprs sitiens atpakaļ, un asais sprādziens atbalsojas apkārtējos mežos. Ar labo aci nekā nevaru redzēt, jo tā ar gaišo ugunsstrūklu, ko redzēju caur mērķējamo tālskati, uz īsu brīdi ir apžilbusi. Kreisā rokā turu Mauzeru ar jaunu patronu, bet labā roka jau tur tālskati pie acīm, tas vērsts uz to vietu, kur nupat vēl kuilis stāvēja. 

Ka mana lode to ķērusi, to dzirdēju – sprādziens un lodes atsitiens bija gandrīz reizē. Caur binokli redzu paceļamies divus metrus augstas smilšu strūklas, ko kuilis, guļot uz sāniem, izspārda, vēl sitot ar pakaļējām kājām trīs reizes, tad viss ir kluss. 

Izkāpju no grāvja, paeju kādus desmit soļus uz priekšu šaušanas gatavībā, skatos caur tālskati: cūka izstiepusies guļ jau beigta. Pieeju pie medījuma, soļus skaitīdams. Ir apaļi 90. Noņemu cepuri. Tā nostāvu goda sardzē pie kritušā mūsu meža brašā zvēra vēl dažas minūtes. 

Esmu lepns, ka visas manas mežacūkas, arī šis kuilis, ir kritis ar lodi no vīta stobra, kā šiem medījumiem pienākas. 

Nedaudz vēlāk ar šādu pašu lodi krita otrs kuilis, bet negribu te tuvāk visu šo medības nakti aprakstīt, jo baidos, ka lasītāji nesāk garlaikoties.

E. Heinricha publikācija izdevumā "Mednieks un Makšķernieks" 1940. gada jūlijs.

Avots: Latvijas Nacionālā digitālā bibliotēka (www.periodika.lv).