Kas īstam medniekam var būt skaistāks par medībām uz gaidi, un pie tam vēl uz mežacūkām! 1938. gada pavasarī Alšvangas iecirkņa mežos bija uzklīdis diezgan prāvs skaits mežacūku. 1937. un 1938. gada ziemā zeme nebija sasalusi, un kartupeļi, kas pie ražas novākšanas bija palikuši nenoņemti, nesasala un sāka pavasarī dīgt.
Šādi dīgstoši kartupeļi bija palikuši laukos, kurus pavasarī apsēja ar auzām. Šos sāka apmeklēt mežacūkas. Šejienes lauku īpašnieki griezās pēc glābiņa pie vietējā mežziņa.
Kolektīvas medības sarīkot bija grūti, jo plašajos Alšvangas mežos nebija iespējams uzzināt, kur pa dienu slēpās lauku postītāji. Arī lauksaimnieku ugunskuru dedzināšana un sargāšana izrādījās par neveiksmīgu, jo mežacūkas brīžiem apmeklēja viena, brīžiem otra saimnieka tīrumus.
Mežzinis mudināja mani, lai mēģinu kādu vakaru kaut vienu no šiem lauku postītājiem nomedīt. Darba dienās man nebija vaļas, tāpēc mēģināju sestdienas vakarā.
Kā apbruņojumu izvēlējos savu piecas reizes šaujamo Mauzera medību karabīni, ko jau lietoju 17 gadus 9x57 kalibrā, Dr. W. Gerald’s Sirius E mērķējamo tālskati un munīciju, ko lādēju pats. Tā apbruņojies, sestdienas vakarā devos ar divriteni uz saimnieka laukiem, kurus pēdējā laikā postīja mežacūkas.
Šo vietu sasniedzu apmēram pusdesmitos vakarā. Vieta, kur cūkas gaidīju, bija trīsstūrains lauks, ko no divām pusēm ierobežoja mežs, bet no trešās puses lielceļš. Garākā, meža norobežotā pusē visdrīzāk varēja sagaidīt medījumu. Šeit vilkās vecs žagaru žogs. Trīs vietās varēja redzēt, kur cūkas bija līdušas cauri. Gar žogu lauka pusē grāvis, no kura viens atzarojums stiepās stateniski uz lauka vidu. Grāvja atzarojumā lauka vidū ieņēmu gaides vietu, tieši grāvja galā. Noliku savu mugursomu grāvja dibenā, turpat apsēdos, atspiedis muguru pret grāvja galu, sēdot kā atzveltnē.
Te uzreizi pa labi lauka stūrī, kur žogs izbeidzas, dzirdu troksni! Koncentrēju savu uzmanību uz to vietu, bet vējš ļoti traucē. Troksnis atkārtojas. Tagad to skaidri sadzirdu. Skan tā, it kā kāds trītu nazi gar akmeni. Šo troksni es labi pazīstu – tas liek atcerēties manas pirmās medību gaitas, kad astoņus gadus vecs mežsarga vadībā Aizputes pagastā gāju uz rubeņu riestu. Tādēļ šīs skaņas liek manām domām kavēties pie sen pavadītās medību nakts.
Izvelku stundeni, ir tieši divpadsmit. Bet vai pa kreisi, vai tur nelūza zars? Acs mēģina caururbt tumsu, bet veltīgi. Neko neredzu. Labā roka izvelk tālskati no azotes. Sagriežos drusku pa kreisi. Uzlieku abus elkoņus uz grāvja malas, tā rodot cietu atbalstu. Sāku novērot to vietu, no kurienes dzirdēju zara lūšanu. Žogs saplūst ar aizmugures mežu. Vai tur kas lielāks nepakustējās? Jā! Skaidri redzu, ka kāda lielāka masa tieši pret žogu sakustas. Tai vajag būt cūkai. Lēnām nolieku binokli uz grāvja malas, un kreisā roka jau stiepjas pēc Mauzera.