Manas pirmās atmiņas par dārzu ir kopš mazotnes, kad visi brīvlaiki un vasaras tika pavadīti laukos pie vecvecākiem. Garas dārzeņu dobes, smaržīgi ogu krūmi, augļu koki un krāšņas puķu dobes pamīšus ar lielākiem un mazākiem mājdzīvniekiem. Iesaistīšanās lauka un dārza darbos notika samērā agri, un interese tika veicināta ar visnotaļ ekonomiskiem paņēmieniem – mēs, bērni, varējām piedalīties ražas sagatavošanā vešanai uz tirgu – siet buntītes ar garšaugiem un ziediem, lasīt ogas, vākt gurķus un tomātus, saņemot noteiktu naudas summu par padarīto darbu. Darbošanās bija brīvprātīga, varēja arī laiskoties, bet paša nopelnīta nauda deva pašapziņu un priecīgu brīvības sajūtu. 

Nākamā atgriešanās pie dārza vajadzības notika jau apzinātā vecumā, kad biju uzsākusi fenšui privātpraksi, ļoti rezonēja mans Skolotāja teiktais, ka “tikai staigājot ar basām kājām, var izprast Kalnu un Ūdens pūķa dabu”. Toreiz es līdz galam nesapratu domu, bet izklausījās vienreizēji un dziļi iesēdās manā apziņā.

Tā nu ilgas pēc sava dārza kopā ar vēlmju noformulēšanu ieguva reālus apveidus – mēs satikām savu māju ar dārzu, pļavām un dīķi. Protams, vairāki gadi pagāja īpašuma sakopšanā, likvidējot padomju fermai raksturīgo saimniekošanas paņēmienu sekas, dārzs ap māju pārsvarā sastāvēja no augļudārza, veciem ogukrūmiem un visam pāri – gārsārijs un nātres līdz zodam. Arī pašas mājas renovēšanas process liedza ko plānot tiešā mājas tuvumā.