Overcast 15.8 °C
O. 18.08
Elena, Ellena, Helēna, Liena, Liene
SEKO MUMS
Reklāma
Trīsuļos ikviens var uzzināt, kas ir sintropā dārzkopība, kurā stādāmās rindas ir metru platas, to vidū stāda augus, bet apkārt liek daudz mulčas, lai saglabātu mitrumu. Attēlā (no kreisās): Sandis Behmanis, Eva Behmane (ar mazāko dēliņu), Gregs Henrijs, Austrālijas sintropiskās dārzkopības praktiķis.
Trīsuļos ikviens var uzzināt, kas ir sintropā dārzkopība, kurā stādāmās rindas ir metru platas, to vidū stāda augus, bet apkārt liek daudz mulčas, lai saglabātu mitrumu. Attēlā (no kreisās): Sandis Behmanis, Eva Behmane (ar mazāko dēliņu), Gregs Henrijs, Austrālijas sintropiskās dārzkopības praktiķis.
Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Ikdienā pieejamie enerģijas veidi, piemēram, elektrība un gāze vai jaudīgi traktori lauku apstrādei, dažkārt liek domāt, ka bez tā visa dzīvot nav iespējams. Tomēr permakultūra pierāda pretējo. Tajā enerģiju nepērk un nepieslēdz, to iegūst no ikdienišķiem dabas procesiem – saules, kas spīd, lietus, kas līst, dzīvniekiem, kuri barojas un rušina augsni. Dzīvi ārpus tīkla jeb off-grid iepazīstam piemājas saimniecībā "Trīsuļi", kurā dzīvo Sandis Behmanis ar ģimeni.

Reklāma

Nogriežoties no Liepājas šosejas, ceļš līdz Trīsuļu saimniecībai vijas pa ēnainu, bet gana labu meža ceļu. Pagalmā pretim nāk saimnieks ar tēju māla krūkā un trīs raibi kaķēni, kuru mamma šo sētu izvēlējusies kā labāko to laišanai pasaulē. Mūsu sasveicināšanos no droša attāluma vēro mazs puika, kura nedaudz vecākā māsa gan smaidot pieskrien klāt, uzreiz arī atklājot, ka nule kā atgriezusies no 3 x 3 latviešu nometnes Bebrenē, kur uzzinājusi daudz ko jaunu.

Ar sapni par nekurieni

Vēlme apgūt ko jaunu laikam ir iedzimta, jo abu bērnu vecāki Sandis un Eva Behmaņi šeit dzīvo kopš 2016. gada, kad, atgriezušies no Anglijas, sākuši iepazīt permakultūru un padziļināti apgūt tajā nepieciešamās zināšanas. Dzīve mežā prom no burzmas un spēja pašiem sevi ar visu nepieciešamo nodrošināt ir ļoti apzināts lēmums, atzīst Sandis. "Tas iemesls šai izvēlei laikam ir pavisam vienkāršs – mūsdienās ir pieejams viss. Tomēr, ieejot veikalā un izlasot produkta sastāvu, to vairs negribas ēst. Vienkārši vairs negribas. Tādēļ arī cilvēks sāk domāt – ko tad es īstenībā ēdu? No kurienes tas nāk?"

Pati ideja, ka jāpievēršas permakultūrai, abiem dzimusi vēl Anglijā. "Mans sapnis bija māja nekurienes vidū ar iespēju veidot dārzu, bet lai ir apmēram desmit, piecpadsmit minūšu braucienā līdz apdzīvotai vietai. Off-grid. Atbraucām atpakaļ uz Latviju, un nu mums tas viss ir," lepojas Sandis.

Mājas meklējumi gan prasījuši laiku – sludinājumos nekas piemērots nav trāpījies, arī Kuldīgas novada domei piedāvājumā bijuši vien dzīvokļi. Apbraukātas apkārtnes pamestās mājas, tomēr tās bijušas pārāk lielas – ap trīssimt kvadrātmetru, kas nozīmētu milzu ieguldījumus, jo to stāvoklis lielākoties bijis ļoti slikts.

"Un tad kādudien mums pieslēdzās Evas omas draudzene, kas bērnībā šeit bija dzīvojusi," stāsta saimnieks. "Mēs gan vispirms pabraucām garām šai vietai, jo no malas izskatījās, ka te vēl kāds dzīvo, – māja zaļi krāsota, aizkari tīri Balti, pat neviena rūts tai nebija izsista. Iebraucām pagalmā – un tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena!"

Neraugoties uz to, ka viss līdz pašām mājas durvīm bija aizaudzis ar ceriņiem un visiem iespējamiem krūmiem, sajūta, ka tā ir īstā vieta, Behmaņus nepameta.

Noskaidrojies, ka īpašums, kas gadiem bija stāvējis tukšs, pieder pašvaldībai. Lai arī 2000. gadā pašvaldība to izlikusi izsolē, neviens to nebija iekārojis – laikam tādēļ, ka te nav elektrības pieslēguma. "Mums arī bija jāiet cauri izsolei, un drebošu sirdi gaidījām rezultātus. Bija arī bažas, ka izsole tiek rīkota ne tāpēc, ka māja kādam būtu vajadzīga, bet gan tāpēc, ka savulaik bijuši gribētāji to saimniecības ēku pārvērst malkas šķūnī. Par laimi, kaimiņš Andris bija nosargājis. Zvaigznes sakrita, un 2016. gada vasarā tikām pie sava skaistā īpašuma," atceras saimnieks.

Reklāma
Reklāma

Pašu darbs un eksperimenti

Sākums jauniegūtajā vietā bijis entuziasma pilns – šķitis, ka visu var paveikt paši. Trakoti karstajā vasarā ķērušies pie gadiem ilgi aizaugušo pļavu sakopšanas, izbaudot, kā ir, kad virsū krīt visi iespējamie mošķi: dunduri, mušas un tamlīdzīgi. "Bet izdarījām – sapļāvām, savācām, izzāģējām krūmus, tā, lai var līdz mājai tikt iekšā," atceras Sandis.

Tā kā ģimene gribēja dzīvot tīri un dabiski, arī mājas materiāli bija jāizvēlas atbilstīgi – ne eiroremonts, bet kaļķakmens apmetums. 

Sandim pieredzes nebija nekādas, un atskatoties pirmās reizes šķiet diezgan amizantas. "Bet apmetums joprojām turas," smaidot teic Eva.

Eksperimentu bijis daudz, un tie nekad nebeigsies – vienmēr atrodas kaut kas jauns, ko gribas pamēģināt. Ir vesels saraksts ar lietām, kas nav izdevušās, bet tikpat daudz arī atklājumu, ar kuriem gribas dalīties. Tieši tāpēc Behmaņi aicina pie sevis ciemos – lai parādītu savu pieredzi un palīdzētu citiem neuzkāpt uz tiem pašiem grābekļiem.

Ja ir interese, Trīsuļos var apgūt dārzkopības pamatus, to, kā veidot dārzu, kas nodrošina pārtiku ģimenei visa gada garumā. Iemācīties, kā no kārkliem un lazdām veidot funkcionālus dārza elementus, piemēram, vārtiņus vai augu balstus. Apgūt permakultūras principu integrēšanu un saimniecības plānošanu.

Blāvi zilā gaismiņā

Taču visbiežāk uzdotais jautājums Behmaņu ģimenei bijis – vai jums vispār ir elektrība?

"Sākums tiešām bija pieticīgs – mašīnas akumulators un viena blāvi zila gaismiņa, to atcerēsiemies visu mūžu," teic saimniece. Vakarā bija jāizvēlas – ieslēgt to gaismiņu un tad varbūt bišķiņ internetā tikt, vai paklausīties radio. "Tā blāvi zilā gaisma ir tā, kas mums visiem iespiedusies spilgti atmiņā," piekrīt Sandis.

Tomēr nu jau ģimene dzīvo pavisam ierastu dzīvi – ir ledusskapis, veļasmašīna un duša, elektrība. "Esam sapirkuši jaunus paneļus, lielākus akumulatorus, citu kontrolieri. 

Piecpadsmit kilovatstundu akumulatoru nopirkām par pusotru tūkstoti – pirms tam tādi bija par pieciem tūkstošiem. Tehnoloģijas lec uz priekšu ļoti ātri," 

novērojis Sandis. Pēc aprēķiniem, tagad ar uzkrāto enerģiju elektrībai vajadzētu pietikt arī tumšajā laikā. "Bērniem tas jau kļuvis par normu – pa ziemu automātiski izslēdz gaismu, izejot no istabas, zina, kad drīkst lādēt datoru. Ļoti daudziem cilvēkiem pirmais jautājums ir: vai jums pietiek? Es saku, ka mums pietiek, jo esam pieraduši," skaidro Eva Behmane.

Sarežģītāka esot ziema. Pagājušā gada decembrī kopumā vien astoņas stundas saules bijušas pa visu mēnesi. "Tad arī lielais dīzeļģenerators bija padevies. Izmantojot benzīnnieku, decembrī degvielā iztērējām kādus 250–300 eiro. Sāpīgi sit pa kabatu. Bet, ja to izdala uz gadu, tad nav tik traģiski," atzīst saimnieks.

Reklāma

Vēlme pēc neatkarības bijusi galvenais virzītājspēks un palīgs arī neērtību pieciešanā: "Ja paskatās apkārt – cilvēki skrien, strādā, pelna un pēc tam to pašu naudu iztērē pārtikai, dzīvošanai, mašīnai. Tie ir trīs lielākie izdevumi visiem. Un to var atvieglot. Mums tagad saimniecības zemes nodoklis ir septiņi eiro gadā, bet akas uzturēšana kādi piecdesmit eiro," skaidro Sandis.

Mājas elektrostacija – akumulators, invertors un lādētājs – nodrošina visu nepieciešamo bez pieslēguma centralizētajam tīklam.

Enerģijas apmaiņa permakultūrā: vairāk nekā tikai elektrība

Lai saprastu, kāpēc Behmaņiem tas viss strādā, vērts iepazīties ar to, kā permakultūrā enerģija tiek uztverta plašāk. Runājot par off-grid dzīvi, pirmais, kas nāk prātā, ir saules paneļi un elektrības trūkums. Taču permakultūrā enerģija tiek uztverta daudz plašāk – tā ir dabas spēku gudra izmantošana, lai aizstātu cilvēka vai tehnikas darbu.

Saules enerģija – bet ne caur paneļiem. Permakultūrā dārzu neaudzē plakanās, kailās vagās, bet gan stāvos – augsti koki, zemāki koki, krūmi, vīteņaugi, dārzeņi. Šāda struktūra noķer gandrīz 100% saules gaismas, kas krīt uz zemesgabala. 

Zeme nekad netiek atstāta kaila, jo kaila zeme pazaudē saules enerģiju un izdeg.

Ūdens enerģija – gravitācija. Izmantojot reljefu ar tā sauktajiem swales jeb grāvīšiem un vaļņiem pa nogāzes horizontāli, ūdens pats tek un uzsūcas tur, kur tas visvairāk vajadzīgs – bez sūkņiem un elektrības. Tā ir bezmaksas hidrauliskā enerģija.

Bioloģiskā un dzīvnieku enerģija. Cūkas, kas rok zemi, meklējot saknes, vai vistu traktori – dzīvnieki dara to, kas tiem dabiski patīk, un saimnieks iegūst uzraktu, samēslotu zemi bez traktora degvielas.

Siltuma un noārdīšanās enerģija. Kad zāle vai zari pūst kompostā, izdalās liels siltums – permakultūrā to mēdz novadīt uz siltumnīcām, lai pavasarī tās sildītu bez apkures krāsns.

"Trīsuļu" vistu traktors

Lai sagatvotu zemi nākamā gada sēšanas un stādīšanas vajadzībai, rakšana vai aršana permakultūrā ir izslēgta. Tās vietā izmanto dzīvnieku enerģiju. Trīsuļos tas ir vistu traktors jeb pārvietojams aploks, kuru pārbīda pa vietu, kur plānots veidot dobes. "Vista sev ierastajā manierē vajadzīgajā vietā zemi izkašā un arī samēslo, sagatavojot to stādīšanai. Citas vistas kārpās vairāk un ilgāk – atkarībā, cik daudz to ir. Citas jau divās trijās dienās izdara darbu tā, kā vajag. Tad traktoru pabīda tālāk, uzrušinātajai zemei uzliek salmus vai sienu, un viss," skaidro Sandis.

Reklāma
Reklāma
Pašlaik vistas darbina mazāku traktoru, bet jau top lielāks. Abās pusēs būs dētuves, olas varēs izņemt no ārpuses, tas būs viscaur nošūts ar sietu, lai pasargātu vistas no plēsējiem. Projektā ir arī lielāks traktors ar nosiltinātām malām, kas kalpos kā ziemas mītne.

Pagaidām tiek darbināts neliels traktors, bet turpat pagalmā top lielāks – jau ar dētuvēm, kur olas no ārpuses varēs izņemt no abām pusēm. Pāri tiks pārliktas laktas, kur putniem atpūsties. Savukārt sānos būs paceļami un nolaižami režģi, lai lapsa vai kāds cits plēsējs pa nakti neielien iekšā, visapkārt traktoram drošībai arī siets. "Šai pārvietojamajai nojumei ir gan jumts, gan sāni, lai vistām iekšā visu laiku ir sauss. Nākamais taps traktors ar nosiltinātām malām, kas kalpos kā ziemas mītne, bet elektriskais žogs ļaus vistām pa pļavu brīvi staigāt," atklāj saimnieks un piebilst, ka šāds aploks ir krietni vien ekonomiskāks par stacionāru vistu kūti.

Pamazām Trīsuļos mainās arī veikalā pirkto produktu klāsts. Pirmie pašu izaudzētie produkti – vistas gaļa un olas. Šoruden pirmo reizi uz saldētavu dosies pīles. Līdz šim visu gaļu un dārzeņus Behmaņi pirkuši veikalā, bet pamazām tas mainās. Piena produktus vienreiz nedēļā ved saimnieks no Saldus. "Man ļoti patīk, ka varam sadarboties ar vietējiem: kāds dara vienu, kāds citu un kopsolī viens otru nodrošina. Nav vajadzības, ka tu pats dari visu," uzsver Sandis.

Permakultūras enerģija – ko paturēt, bet ko ne?

Behmaņi atzīst, ka ne viss izmēģinātais ir izdevies. "Lai arī raķeškrāsns sildmūris uz papīra izskatījās skaisti, šīs mājas plānojumā tas īsti nestrādāja – vienā pusē sildīja, bet otrā pusē – koridorā, kur ir vannasistaba un tualete, – siltuma nebija. Tāpēc pēc diviem gadiem atgriezāmies pie kamīna," atklāj Eva. Arī audzēšana siena ruļļos nav īsti gājusi pie sirds. Savukārt augstās dobes jeb hūgeldobes Sandis apgreidojis pa savam – ar šķeldu un vēl viskautko, un pagaidām izskatoties, ka strādā.

Izsapņots arī sapnis par vella ģīmjiem jeb kazām. "Kazas bija, bet vairs nebūs," nosaka Sandis. Izrādās, beigas atnākušas pēkšņi – pie kazām paciemojies lūsis ar mazajiem lūsīšiem. "Viņi pa sētu iet cauri kā pa savu. Lāči arī ir – kamerās pirms gadiem kāds kaimiņš tos piefiksējis, es personīgi vēl neesmu redzējis. Mēs dzīvojam mežmalā, ar tiem viesiem mums ir interesanti," ar smaidu teic Sandis.

Sintropiskā dārzkopība – ko tas nozīmē?

Sarunai ar Behmaņiem negaidīti ir vēl kāda pievienotā vērtība – tai pievienojas Gregs Henrijs, Austrālijas sintropiskās dārzkopības praktiķis, kurš šovasar uzturas Latvijā un ir ieradies Trīsuļos. Ir pilnīgi skaidrs, ka nevar laist garām iespēju uzzināt, kas īsti ir sintropiskā dārzkopība.

Fakti liecina, ka šo kustību radījis šveicietis Ernsts Gečs, kurš pētījis, kā pamatiedzīvotāji visā pasaulē audzējuši pārtiku džungļos un mežos. Viņš novērojis – kad koks nokritis, cilvēki gājuši pie tā ar savām sēkliņām un stādiem un stādījuši tos pie koka. Tādējādi gadu gaitā Gečs attīstījis teoriju: koka krišana mežā rada augšanas impulsu augsnē, kas savukārt dod augšanas impulsu visam apkārt. Rezultātā radās stādīšanas rindas no ziemeļiem uz dienvidiem, lai saule no austrumiem uz rietumiem pilnībā apspīdētu abas puses. 

"Mēs atdarinām to, kas notiek mežā: audzējam vairākas sugas vienā rindā. Ik pēc pusotra metra ir augs, koks vai krūms," 

skaidro Gregs. "Augiem augot, tos uzrauga un apgriež – lai augļukoks, kuru grib attīstīt, netiek apēnots ar atbalsta kokiem. Nekāda mēslojuma vai ķīmisko līdzekļu. Monokultūrā augsnē tiek atjaunoti tikai trīs mēslojumi – pārējā spektra trūkst. Sintropiskajā metodē mēslojumu audzē paši un pastāvīgi reģenerē augsni – tieši tā, kā tas notiek mežā," izsmeļošs ir austrālietis.

Kāpēc visa pasaule neizmanto šo dabisko metodi? "Sākumā ar to jāiepazīstina, jo – lai arī dabā tā eksistē jau sen, pasaule to pazīst vien trīsdesmit četrdesmit gadus," atzīst Gregs. "Austrālijā šo metodi esam pieņēmuši, jo ir ļoti sauss klimats, tādēļ šāda audzēšana tur ir nepieciešama. Rindas ir metru platas, augus stāda to vidū, apkārt daudz mulčas, lai saglabātu mitrumu."

Sarunas nobeigumā Gregs Henrijs uzsver – šī metode strādā arī Latvijā. Par to ikviens var pārliecināties Trīsuļos.

Uzziņa

Permakultūra pasaulē

Tuksneša apzaļumošana Jordānijā(Greening the Desert)

Tuksneša apzaļumošana Jordānijā.

Viens no slavenākajiem permakultūras projektiem pasaulē, ko vadīja Džefs Lotons. Nāves jūras ielejā, kur augsne bija pilnībā sāļa un nokrišņu daudzums minimāls, izmantojot ūdens uztveršanas grāvjus (swales) un biezu mulčas slāni, izdevās izveidot plaukstošu oāzi. Sistēma uztvēra katru lietus lāsīti, un jau pēc dažiem gadiem tuksnesī auga vīģes, granātāboli un dārzeņi.

Ķīnas Lesa plato (Loess Plateau) atjaunošana

Ķīnas Lesa plato.

Vēsturiski viens no degradētākajiem reģioniem pasaulē, kas gadsimtiem ilgas nepareizas lauksaimniecības dēļ bija pārvērties par tuksnesi. Izmantojot permakultūras principus milzīgā mērogā – terasējot kalnus, aizliedzot brīvo ganīšanu un stādot kokus, Ķīnas valdībai sadarbībā ar Pasaules Banku izdevās atjaunot 35 000 kvadrātkilometru lielu teritoriju. Tagad tur atkal plaukst lauksaimniecība un meži.

Kubas Organopónicos

Kubas Organopónicos.

Kad 90. gados Kuba piedzīvoja ekonomisko krīzi un zaudēja pieeju degvielai un mākslīgajiem mēslojumiem, tā bija spiesta pāriet uz permakultūru un bioloģisko lauksaimniecību valsts mērogā. Pilsētās tika izveidoti organopónicos – pilsētas dārzi, kas izmantoja kompostu, bioloģisko kaitēkļu kontroli un roku darbu. Šī sistēma izglāba valsti no bada un joprojām nodrošina lielu daļu Kubas iedzīvotāju ar svaigiem dārzeņiem.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Agro Tops".

Sava enerģija

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Mediji".

Reklāma
Reklāma
Reklāma
Reklāma
Reklāma
DĀRZS DABA
Reklāma