1924. gada 4. janvārī. Pirms 100 gadiem Latvijā ritēja diskusijas par augstskolu studentu vietu Latvijas armijā, jo kārtējais iesaukums obligātajā karadienestā, kam bija jāsākas februārī, attiecās arī uz studentiem.

Reklāma

Studējošiem bija iespējas atlikt dienestu, taču ne pilnībā izvairīties. Savukārt studenti apelēja pie militārās vadības, pieprasot radīt iespēju apmeklēt augstskolas arī dienesta laikā, kā arī dibināt īpašu karaspēka daļu, jo 1918.–1920. gada Neatkarības kara laikā Studentu rota, pēc tam bataljons, taču bija parādījuši sevi kā viena no Latvijas valstij uzticamākajām vienībām. Latvijas Bruņoto spēku inspektors, ģenerālis Mārtiņš Peniķis šajā dienā laikrakstā "Latvijas Kareivis" lūkoja izskaidrot, kādēļ studentu prasības nav izpildāmas. Ģenerālis norādīja, ka iesaucamo studentu skaits gluži vienkārši ir pārāk liels, lai no tiem formētu atsevišķu vienību ar savu apgādi, kazarmām un saimniecību, kas "pie jau tā sašaurinātā Kara ministrijas budžeta pilnīgi neiespējams". 

Turklāt neviens komandieris nevēlētos, lai līdzās viņa pārraudzībā esošajām "parastajām" jaunkareivju vienībām vēl būtu kādas priviliģētas, ar tiesībām dienesta laikā apmeklēt augstskolas. 

Tas nozīmētu, ka, kamēr citi karavīri piedalās apmācībās un veic attiecīgus pienākumus, studenti daļu no tā visa izlaistu un neapgūtu vajadzīgās militārās iemaņas pilnā apjomā: "Tādējādi arī atsevišķu vienību formēšana pie karaspēka daļām nevar notikt." Studentus tomēr gatavoja par instruktoriem un virsnieku vietas izpildītājiem mobilizācijas gadījumiem, tātad viņu sagatavotībai bija jābūt pat labākai. "Vēl viens iemesls, kamdēļ studenti, atrodoties kara dienestā, nevarēs apmeklēt universitāti, ir tas, ka tie jāsagatavo virsnieku pienākumu izpildīšanai ne tikai Rīgā novietotās kājnieku daļās, bet arī citām ieroču šķirām. Pēdējās ir novietotas, ka viņu attāluma dēļ no universitātes vien studenti to nevarēs apmeklēt. Sevišķi tas sakāms par iedalītiem jātnieku daļās," aizrādīja Peniķis. Tādējādi ideja piešķirt studentiem armijā kādu īpašu statusu neguva atsaucību.

Latvis, 1924. gada 4. janvārī

Bez atklātības. Rēzeknes apriņķa pašvaldības likvidācijas valde jau vairākas reizes uzaicina dažas šai valdei tuvu stāvošas personas uz sēdēm tautas nama un atbrīvošanas pieminekļa celšanas apspriešanai. Kad aptaujājos, kādas personas ņem dalību šinīs sēdēs, tad man paskaidroja, ka tiekot uzaicināti valsts un pašvaldības iestāžu priekšstāvji un sabiedriski darbinieki. Tā kā arī es piederu pie šo šķiru pilsoņiem, bet uzaicinājumu neesmu saņēmis, tad griezos pie viena otra sava kolēģa ar jautājumu, vai viņi minētās sēdēs piedalās. Izrādījās, ka arī viņus turp neaicina. Mēs, Rēzeknē dzīvojošie valsts, pašvaldību un sabiedrisko organizāciju priekšstāvji vēlētos zināt, kamdēļ tik plašu jautājumu kā tautas nama celšana iztirzā tikai apriņķa likvidācijas valdes sienās. Kas šos kungus ir pilnvarojis runāt Rēzeknes pilsētas iedzīvotāju vārdā?

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.