Pētnieki pauduši, ka gigantiskie kalmāri esot vērtējami kā vieni no baisākajiem okeāna dzīļu radījumiem. Tie mitinās lielā dziļumā, nepārejošā tumsā, vicinot tur savus garos taustekļus un blisinot acis, kas diametrā pārsniedz tradicionālos pusdienu šķīvjus. Lielā mērā tie pat šķiet pilnībā neiederīgi mums ierastās dabas apstākļos, kur kaut kam tādam it kā nemaz nevajadzētu būt. Un ar tiem, protams, saistīta virkne visdažādāko nostāstu.
Sen zināmi dziļjūras iemītnieki
Vissenākie zināmie gigantisko kalmāru apraksti bijuši seno grieķu domātāja Aristoteļa darbos IV gadsimtā pirms mūsu ēras, un mazliet vēlāk, I gadsimtā pirms mūsu ēras, arī romiešu vēsturnieka Plīnija Vecākā darbos. Aristotelis jau uzreiz ļoti detalizēti aprakstījis gigantiskos kalmārus, kas mēdzot būt piecu elkoņu jeb aptuveni divu metru garumā, un pilnībā nepārprotami tos nošķīris no parastajiem šīs sugas ūdens dzīvniekiem, kas ir mazāki. Savukārt Plīnijs Vecākais savā darbā “Dabas vēsture” gigantiskos kalmārus aprakstījis kā “briesmoņus ar galvu mucas lielumā”, taustekļiem deviņu metru garumā un svaru vismaz līdz 300 kilogramiem. Mūsdienu pētnieki uzsvēruši, ka romiešu vēsturnieka priekšstati par gigantiskā kalmāra izmēriem praktiski sakrītot arī ar mūsdienu vērtējumu. Zināms arī tas, ka cilvēki ne tikai ticēja šādu briesmoņu reālai eksistēšanai, bet ilgu laiku pat uzskatīja gigantiskos kalmārus par dievībām, pielūdza tos un dievbijīgi ticēja, ka reiz tie nāks un pilnībā likvidēs visu cilvēci.
Šī būtne jau kopš seniem laikiem bijusi labi pazīstama arī Ziemeļeiropas zvejniekiem, tiesa, vēstījumos gan tā saglabājusies salīdzinoši hipertrofētā veidā. Skandināvu teiksmās tā iemantoja apzīmējumu “krakens”. Gigantisko jūras briesmoni senie skandināvi bija iedomājušies kā tādu, kas guļ dziļi dzelmē un savos neaprakstāmi garajos taustekļos notur teju vai visu zemeslodi. Periodiski šī būtne pacēlusies ūdens virsējos slāņos, kā dēļ jūrā allaž sākušās vētras, atnesot postu tajā mirklī visiem tuvumā esošajiem kuģiem – gigantiskas atvara piltuves tad iesūkušas visus bezdibenīgajā rīklē, kas allaž personificēta ar gigantiskā kalmāra jeb skandināvu krakena piltuvveida rīkli. Daudzos seno skandināvu aprakstos vēstīts arī par to, kā šis baisais jūras dzīļu gigants vēlāk apzināti ar varu rāvis nost no glābšanas plostiem tur pēc kuģa katastrofas patvērušos jūrniekus un nav nomierinājies tik ilgi, kamēr tādā veidā piebeigts pēdējais cilvēks.