14. jūnijs vēsturē un senās avīzēs. Arī Daugavpils beidzot piemin represētos

1994. gada 14. jūnijā. Pirms 30 gadiem Komunistiskā terora upuru piemiņas dienā beidzot arī Latvijas otrajā lielākajā pilsētā Daugavpilī atklāja piemiņas akmeni padomju represijās cietušajiem.

Akmeni ar uzrakstu "Nevainīgajiem sarkanā terora upuriem" uzstādīja Andreja Pumpura skvērā pie Vienības nama. Daugavpilieši pie tā atceras gan 1941. gada 14. jūnijā, gan 1949. gada 25. martā arestētos, izsūtītos un nobendētos. Atklāšanas dienā Daugavpils iedzīvotājiem vēstījumu nosūtīja tā laika Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis: 

"Deportācijas skāra Daugavpils gaišākos prātus un čaklākās rokas. Aizveda tos, kas bija dzīvojuši un strādājusi ar augstiem mērķiem, bija dzīvē kaut ko sasnieguši vai bija ceļā uz savu ieceru īstenošanu. 

Pieminot viņus, zemu nolieksim galvas, taču gribu aicināt nebaidīties būt gudriem un čakliem, jo tikai darbs un domas tvirtums palīdzēs Latvijai panākt patiesu neatkarību un sasniegt labklājību." Latvijai traģiskajā dienā tika arestēti un izsūtīti vairāk nekā 15 tūkstoši Latvijas pilsoņu. Tajā skaitā bija arī 672 Daugavpils iedzīvotāji, tostarp 257 ģimenes un 187 bērni no zīdaiņa līdz 16 gadu vecumam. Deportēto vidū bija ne vien latvieši, bet arī ebreji, krievi, baltkrievi, vācieši, poļi. Neskatoties uz to, Daugavpils bija viena no pēdējām vietām un pavisam noteikti pēdējā starp nozīmīgām pilsētām, kur iemūžināja padomju okupācijas režīma upuru piemiņu. Citviet Latvijā dažādus akmeņus un pieminekļus represētajiem sāka uzstādīt jau 80. gadu beigās un 1990./1991. gadā, taču Daugavpilī gan tā laika vietvaras, gan vietējās "specifikas" dēļ ar to nesteidzās. Raksturīgs ir 1991. gada jūnijā pilsētas Politiski represēto kluba biedra F. Morozova vietējā laikrakstā "Avangards" rakstītais: "Tagad, jau ceturto gadu no vietas, mēs pūlamies, lai novietotu Piemiņas akmeni un krustu nevainīgajiem sarkanā terora upuriem uzspridzinātā altāra vietā bijušajā Svētā Aleksandra Ņevska katedrālē, kura atradās A. Pumpura parkā. Ceturto gadu mēs lūdzam mūsu komunistiski noskaņotos varasvīrus – mūsu pilsētas padomi – palīdzēt, iesniedzam mūsu mītiņu un sapulču rezolūcijas, taču viņi nedzird mūsu lūgumus un ignorē mūsu rezolūcijas. 

Ceturto gadu komunisti mūsu lūgumus, no vienas puses, it kā nenoraida, bet, no otras puses – "domā", kā mūs labāk apmuļķot, ja jau no mums pavisam atkratīties nevar, tad vismaz mēģina šo akmeni iedzīt kaut kur aiz pilsētas, novietot prom no acīm." 

Mūsdienās visā Latvijā ir vairāk nekā 300 piemiņas akmeņu un komunistiskā terora upuriem veltītu piemiņas vietu.

Latvija, 1924. gada 14. jūnijā

Dauguļi. Mežu putināšana. 1920. g. rudenī Dauguļu un Augstrozes pagastu mežos tika izcirsti vairāki simti ozolu. Kokus sagatavoja baļķos Latgales kareivji un tos saveda Dauguļu dzelzceļa stacijā – eksportam. Daži palika mežā un, protams, aizgāja garu ceļu. Pārdoti baļķi 4 vai 5 reizes, bet vēlāk visi uzpircēji diezin aiz kādiem iemesliem atteicās, dzirdams, ka iemaksātā drošības nauda tiem atmaksāta. Tikai pagājušās ziemas beigās pārdoti baļķi, saprotams, par daudz zemāku cenu, kā varēja dabūt 1920. gadā un 1921. g., jo tie gandrīz četrus gadus uz mitras zemes stāvot, stipri maitājušies, varbūt der vairs tikai kā degmateriāls. Latvijā ir maz ozolu gāršu, lielākā daļa koku pārauguši un bemburaini, baļķu koku maz. Pēdējo varbūt visvairāk ir Dauguļu un Augstrozes pagastos atrodošos valsts mežos. Un tos pašus – šos mūsu mazās dzimtenes dārgākos kokus – vēl putina. Tā saimniekojot, uz zaļa zara netiksim.