31. marts vēsturē un senās avīzēs. Pēdējais inkvizīcijas upuris

1826. gada 31. martā. Pirms 200 gadiem Romas katoļu baznīcas tiesa – Svētā inkvizīcija, kas Spānijā līdzīgi kā Portugālē un Itālijas teritorijā bija patstāvīga, valsts atbalstīta institūcija, – Valensijā pasludināja savas pastāvēšanas vēsturē pēdējo nāvessodu.

Skolotājam katalonietim Kaetano Ripolam pēc divu gadu izmeklēšanas tika piespriesta nāve, jo viņš skolniekiem bija mācījis deismu, kura piekritējs bija arī pats. Deisms ir reliģiski filozofiska mācība, kas gan atzīst, ka Dievs ir radījis pasauli, taču nepiekrīt, ka tas pēc tam vēl kaut kā piedalītos dabas un cilvēku dzīvē. Ripols nepiekopa baznīcas rituālus, neuzskatīja sevi par katoli, nepiekrita Bībelei. No savas pārliecības viņš neatteicās. Inkvizīcija vēlējās, lai viņu sadedzinātu uz sārta kā ķeceri, taču laicīgās tiesu institūcijas lēma par labu pakāršanai. Baznīca panāca, ka viņa ķermeni zārka vietā ielika mucā, kas bija apzīmēta simboliskām uguns liesmām. Pēc vienas versijas, muca aprakta ārpus kapsētas mūra, pēc citas – sadedzināta un Kaetano Ripolas pelni izkaisīti upē.

Jāatzīmē, ka inkvizīcija radās 13. gadsimtā un sākotnēji bija vērsta pret jūdaistiem, kā arī islāmticīgajiem, kuri gan bija konvertējušies par kristiešiem, bet par kuriem pastāvēja aizdomas, ka tie joprojām praktizē agrākos rituālus. Vēlāk inkvizīcijas tiesā varēja nonākt jebkurš, kurš noliedza, zaimoja vai apšaubīja katolicisma dogmas. Šī baznīcas tiesa bija pakāpi augstāka par vietēja mēroga instancēm, kas viduslaikos un jauno laiku sākumā skatīja tā saucamās raganu prāvas par "buršanos" un "sakariem ar velnu". Inkvizīcija nodarbojās tikai ar ticības lietām un ķecerību. Tās upuri bieži bija sabiedrībā labi zināmas, izglītotas prominences, kuras novērtēja kā ticības pamatu grāvējas – Žanna d’Arka (1412–1431), ietekmīgais dominikāņu mūks Džirolamo Savonarola (1452–1498), zinātnieks un filozofs Džordano Bruno (1548–1600), arī pirmie protestantu teologi. Tāpēc nereti viduslaiku ķeceru tiesāšanu salīdzina ar 20. gadsimta un mūsdienu paraugprāvām pār politiskajiem pretiniekiem. Izplatītais uzskats, ka inkvizīcijas spriedums allaž nozīmējis nāvi sārtā, tomēr ir maldīgs. Vēsturnieki norāda, ka zināmajās ķeceru prāvās nāvi piesprieda tikai nepilnos divos procentos gadījumu. Pārējos inkvizitori lēma par cietumu vai naudassodiem. Spānijas inkvizīcija tradicionālajā izpratnē tika likvidēta 1834. gadā. Par šī tiesu orgāna kopējo upuru skaitu Eiropā gadsimtiem ilgajā pastāvēšanas laikā ir dažādi aprēķini, bet tie varētu būt 32–34 tūkstoši.

Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem

"Latvis", 1926. gada 31. martā

Dārgi pirkts zirgs. Limbažu gadatirgū pagājušā gada 8. jūlijā ieradās Puiķeles pagasta Ābrams Prūsis pārdot zirgu. Drīz gadījās kāds pazīstams Valmieras čigāns ar pircēju, kurš salīga zirgu par 14 000 rbļ. Pircējam naudas nebija un tas izdeva divus vekseļus ar samaksu pēc viena mēneša. Vekseli bij parakstījis Jānis Miķelsons ar dzīves vietu Rūjienā Pasta ielā 2. Uz viena vekseļa tas parakstījies kā Anča dēls, bet uz otra kā Ādama dēls. Maksāšanas termiņam pienākot, noskaidrojās, ka Miķelsons norādītā vietā nedzīvo. Nepazīstamo pircēju vēlāk izzināja par 51 g. veco Indriķi Jāzepu no Rūjienas. Tas izmeklēšanā liedzās, bet ekspertīze pierādīja, ka vekseļus viņš parakstījis. Tiesā apsūdzētais Jāzeps atzinās, ka vekseļus parakstījis dzērumā, bet noliedza zirga saņemšanu. Apgabaltiesa to sodīja ar 3 gadiem pārmācības namā, piespriežot arī Prūša civilprasību 18 000 rubļu.