11. marts vēsturē un senās avīzēs. Gāžas Pēterbaznīcas tornis

1666. gada 11. martā. Pirms 360 gadiem pēc spēcīgas vētras un negaisa sagāzās Rīgas Sv. Pētera baznīcas tornis, kurš bija būvēts 15. gadsimta beigu desmitgadēs un sasniedza 137 metru augstumu (mūsdienu tornis ir 123 metru augsts).

Nelaimes tuvošanos manīja vēl vairākas dienas pirms tam, jo torņa mūra sienās parādījās plaisas un konstrukcija šķiebās. Rīgas rāte paspēja izveidot komisiju problēmas risinājuma meklēšanai. 9. martā strādnieki bija atseguši būves pamatus, atklājot, ka viduslaikos baznīcas torņa daļa kaut kāda iemesla dēļ celta uz smiltīm, nevis balstīta gruntī iedzītos koka pāļos, kā Rīgā ierasts. Iespējams, pamatu nepārdomātā atrakšana nelaimi vēl paātrināja. Pēc divām dienām pilsētu piemeklēja katastrofa, kas prasīja astoņu rīdzinieku dzīvības. Tornis nogāzās dienvidaustrumu virzienā. Gāja bojā rātes algotais taurētājs, kas dežurēja tornī, pildot sardzes pienākumus un pūšot stundas, zvaniķi, kā arī to namu iedzīvotāji, kam torņa konstrukcijas uzgāzās. Bojāta bija arī daļa baznīcas korpusa velvju un jumts. Lai lietus laikā uz baznīcas kanceli nelītu ūdens, cauruma piesegšanai marta beigās no kāda Rīgas "nevācu", tātad visdrīzāk latviešu, audēja rāte iepirka palielu audekla gabalu. Būves glābšanas un atjaunošanas darbus uzsāka ātri, jo, par laimi, pilsētā kopš 1662. gada uzturējās no Dancigas atbraukušais holandiešu cilmes meistars Jakobs Jostens (vai Josts), kurš uz Rīgu bija atbraucis nolūkā iekārtot ūdensvadu. Jostens salaboja velves un ar ozolkoka pāļiem nostiprināja torņa pamatus. 

Šīs konstrukcijas mūsdienās atrodas ap 6 metrus zem ietves līmeņa un balsta Sv. Pētera baznīcas torni joprojām.

Pašu jaunā torņa būvi uzsāka 1667. gada 29. jūnijā, kad pēc ilgiem meklējumiem Rīgas rāte atbildīgo un sarežģīto darbu bija lēmusi uzticēt no Lībekas pieaicinātajam būvmeistaram Jirgenam Teifelam. Dažus gadus pēc jaunā torņa pamatakmens ielikšanas Teifelam radās domstarpības ar rāti, tāpēc uz brīdi darbu vadību atkal pārņēma Jostens un Hamburgas mūrniekmeistars Heinrihs Henike. Visubeidzot objekts 1675. gadā pārgāja pie jaunā, bet talantīgā strasbūrieša Ruperta Bindenšū. Bindenšū strādāja Tallinā, taču pārcēlās uz Rīgu un strādāja kopā ar Heniki. Sekoja vēl dažas klizmas, tostarp Rīgas "Lielais ugunsgrēks" 1677. gadā, līdz 1690. gadā tornis bija gatavs. Liktenim labpatikās, ka 1721. gadā tas nodega vēlreiz. Bet atjaunošana jau notika atbilstoši Bindenšū radītajam veidolam, līdzīgi kā to pēc 1941. gada nelaimes darīja arī 20. gadsimta 60.–70. gados.

Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem

"Jaunākās Ziņas", 1926. gada 11. martā

Daugavā iet ledus. Vakar pēcpusdienā ledus sakustējies Daugavā augšpus Jaunjelgavas un izgājis no Staburaga līdz Aizkrauklei. Tur palicis stāvot. Sakarā ar to ūdens pie Jaunjelgavas sācis strauji celties, sasniedzot šorīt 4 metrus virs normas. Jaunjelgavieši pieprasījuši izsūtīt laivas, kamdēļ šorīt uz Skrīveru staciju nosūtīja 4 laivas ar enkurniekiem. Ūdens stipri cēlies arī Krāslavā, Līvānos un Ogrē, kur sasniedz 4 metrus virs normas. Daugava tīra no ledus, sākot no Jēkabpils līdz Aizkrauklei. Sakarā ar pēdējo dienu lietu, kas sevišķi stiprs bijis Ventas augšgalā, Lietavas robežās, ūdens Ventā pie Kuldīgas līdz šodienai no jauna cēlies par 2 metriem, bet Abavā par 4 pēdām. Sagaidāms, ka Ventā ledus iešana turpināsies. Lielupē ūdens visvairāk (par 1/2 metru) cēlies Staļģenē un Skaistkalnē. Skaistkalnē ūdens virs normas pāri 3 metriem, bet ledus vēl stāv. Vakar izbraukušie spridzinātāji pie Skaistkalnes tilta izdarīja spridzināšanas darbus. Gaujā pie Valmieras temperatūra šorīt +5 grādi zem nulles, tomēr ūdens cēlies līdz 1 metram virs normas.