Light snow -7.8 °C
S. 14.02
Valentīns
SEKO MUMS
Reklāma
Viesturs Radovics: "Alfrēds Pope detalizēti apraksta savu dzīvi. Tas viss ir avots – parāda, ko latvieši spēja izdarīt aiz dzelzs priekškara."
Viesturs Radovics: "Alfrēds Pope detalizēti apraksta savu dzīvi. Tas viss ir avots – parāda, ko latvieši spēja izdarīt aiz dzelzs priekškara."
Foto: Jūlija Dibovska / Latvijas Mediji

Liepājas apriņķa Medzē dzimušajam Latvijas armijas un Latviešu leģiona virsniekam Alfrēdam Popem (1914–2010) dzīvē vairākas reizes paveicās izbēgt no nāves. Mūža nogalē viņš no Anglijas trimdas mēdza viesoties dzimtajā pusē un uzrakstīja memuārus, kas ar nosaukumu "Vienpatis. Latviešu virsnieka dzīvesstāsts" vēsturnieka un žurnālista Viestura Radovica zinātniskajā redakcijā nesen ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu izdots "Latvijas Mediju" apgādā.

Reklāma

Pie Alfrēda Popes dzīves pieturpunktiem atzīmējamas mācības Liepājas Valsts tehnikumā un sadzīve pilsētā 30. gados, iestāšanās Latvijas Kara skolā (viņš ir no pēdējā, 13. karaskolas izlaiduma 1939. gadā), veiksmīgā izvairīšanās no padomju represijām un dienests kā Latvijas armijā, tā leģionā. Un kā īpaša detaļa – sadarbība ar britu izlūkdienestu MI6 pēc kara. 

Būdams dziļš patriots, Pope bijis arī viens no organizācijas "Daugavas vanagi" dibinātājiem. Savas atmiņas viņš nodevis gan Kara muzejam, gan atstājis radiem, fragmentāri tās tikušas publicētas avīzē "Latvija Amerikā". V. Radovics uzsver, ka grāmatas tekstu centies pasniegt ar komentāriem, jo to trūkums nereti samazina memuāru vērtību: "Mans virsmērķis bija, lai šī grāmata paliek kā avots vēsturniekiem. Lai no tā visa ir kāda jēga."

Leģionāru atmiņu Latvijā izdots diezgan daudz, tāpēc jautāšu, kas Alfrēda Popes stāstu tomēr padara atšķirīgu un savā ziņā vērtīgāku.

V. Radovics: Pope pirmkārt bija virsnieks, bet tas uzreiz sašaurina loku, jo cik tad leģiona virsnieku vispār rakstījuši atmiņas. Nesaku, ka vienkāršo karavīru stāsti būtu slikti, tomēr viņš kā karaskolā izglītots virsnieks uz visu raudzījās no cita skatu punkta. Otrkārt, viņš savas piezīmes rakstījis visu mūžu, kas atkal viņu atšķir, jo citi tā nerīkojās. Plus vēl viņam laimīgā veidā 1941. gadā izdevās izbēgt Latvijas armijas virsnieku liktenim Litenē, jo Pope tieši tajās dienās bija paņēmis atvaļinājumu un mājās čekisti viņu neatrada. Vēl man patika, ka Pope detalizēti apraksta savu dzīvi Lielbritānijā pēc kara, ko arī daudzi nav darījuši. Viņš pastāsta, kā ņēmis kredītu zemei un mājai, kā cēlis māju, kur strādājis. Tādas sadzīviskas lietas. Savā ziņā tas viss ir avots – parāda, ko latvieši spēja izdarīt aiz dzelzs priekškara. Viņš arī raksta, kā tajā laikā ceļojis pa Eiropu ar velosipēdu. Pope fiziski bijis ļoti stingrs vecis. Kad divtūkstošo gadu sākumā vasarās dzīvojis pie radiem Latvijā, gājis kājām no Medzes uz Grobiņu, kas vienā virzienā ir kādi desmit kilometri. Kurš katrs sirms onkulis to nevarētu.

Grāmata ir sākotnējo pierakstu vēlāks apkopojums, bet vai paši piezīmju oriģināli saglabājušies?

Ir. Un viņa piezīmju piemēri redzami arī grāmatas ilustrācijās. Pope kara laikā uz lapiņām pierakstīja, kur bijis, ko darījis. Tāpat viņa Zēdelgemas gūstekņu nometnes dienasgrāmata par 1945.–1946. gadu glabājas Latvijas Kara muzejā. Beigās viņš to visu sakompilēja vienā manuskriptā, un tas ir labs darbs, kas izdarīts. Vēl svarīga ir grāmatā aprakstītā epizode, kad 1940. gada 17. jūnijā viņš kā Latvijas armijas Autotanku brigādes virsnieks pēc Bruņoto auto rotas komandiera kapteiņa Pavlovska pavēles kopā ar vēl diviem apkalpes vīriem vieglajā tankā "FIAT 3000" no Citadeles izbrauca uz toreizējo Galvenā pasta, telegrāfa un Rīgas radiofona ēku Aspazijas bulvāra un K. Barona ielas stūrī, lai noskaidrotu situāciju, kāda veidojās, PSRS okupācijas armijas tankiem ierodoties Rīgā. Es iepriekš neko tādu nebiju dzirdējis. Apskatījos citos avotos, un tiešām – tāds viens Latvijas armijas tanks tur toreiz pie krustojuma ticis redzēts. Tā tiešām ir svarīga epizode un svarīgs notikums arī Popem, kurš okupācijas dienu apraksta diezgan smalki. Jā, un, protams, 

svarīgs atmiņu elements ir apraksts "no ķēķa puses", kā viņš jau pēc Otrā pasaules kara piedalījās britu slepenā dienesta MI6 operācijā sakaru uzturēšanai ar nacionālajiem partizāniem Kurzemes piekrastē. 

Turklāt viņš netaisa no tā varoņstāstu, bet lietišķi apraksta, kā sagatavota desantlaiva.

Ka Alfrēds Pope bija tehnisks cilvēks, beidzis Liepājas Valsts tehnikumu, atmiņās manāms pēc daudzajām tehniskajām detaļām.

Mans brālis ir inženieris, un viņam bija interesanti lasīt tieši šīs specifiski tehniskās detaļas. Neviens jau parasti neko tādu neraksta. Vēl viens viņa pluss ir tas, ka viņš no visām savām dienesta gaitām savācis dažādus dokumentus – milzīgu mapi, ko visu mūžu vadāja līdzi.

Redzēju grāmatas ilustrācijās. Pat kvīti par šineļa izsniegšanu un biļeti uz varietē izrādi Prāgā kara laikā!

Jā, viņš visu saglabāja un beigās aiznesa uz Kara muzeju. Bēdīgā stāsta daļa ir tā, ka pēc Popes nāves viņa mājās Anglijā palicis vēl ļoti daudz. Arī kaut kādas fotofilmiņas. Taču cilvēks, kas to visu mantoja, galu galā šīs lietas izmeta. Tā ka tas, kas ir grāmatā, par Alfrēdu Popi arī ir viss. Vairāk par viņu mēs neko nedabūsim. Jāatzīst, ne manas vainas dēļ, bet grāmatas ievadā tomēr sanākusi neliela "vēstures falsifikācija". Leģionāru biogrāfiju apkopotājs Udo Siliņš raksta, ka Popem bijuši I un II šķiras Dzelzs krusti. Man jau likās dīvaini, jo nevienā foto tas neparādās un arī par piedalīšanos frontes kaujās viņš neko nesaka. Jau pēc grāmatas iznākšanas Kara muzejā konstatējām, ka Siliņš kļūdījies, pierakstot Popem majora Jūlija Ķīlīša apbalvojumus. Patiesībā viņam ir tikai viens Kara nopelnu krusts.

Reklāma
Reklāma

Lasītājam varbūt būtu interesējušas tieši viņa gaitas britu MI6 labā, bet tās aizkulises viņš nemaz tik ļoti nav aprakstījis, atkal koncentrējoties uz praktiskām, tehniskām lietām.

Tomēr, manuprāt, viņš laikam ir vienīgais, kas pēc kara šajās "spēlēs" piedalījās un tās aprakstījis. Jo vairums jau neizdzīvoja. Viens no izdzīvojušajiem, Vitolds Berķis, savu stāstu pastāstīja rakstniekam Anšlavam Eglītim, kas to izmantoja romānā "Vai te var dabūt alu?". Bet pats Berķis atmiņas neuzrakstīja, tā ka sanāk, ka Pope par tiem notikumiem ir vienīgais pirmavots. Viņš komandā bija kā tehniskais personāls, bet visus tur pazina un 1954. gadā ātrlaivā uz brīdi sasniedza okupētās Latvijas krastu, ko arī apraksta.

Interesanti, ka viņš piedalījās šajā izlūkoperācijā 1954. gada rudenī, nevis drīz pēc kara kā vairākums. Kāpēc viņš parakstījās uz ko tādu?

Tā ir mīkla. 

Viņš nekur nestāsta, kāpēc aizgājis spiegos. Viņš arī nestāsta, kāpēc 1937. gadā iestājās karaskolā. Viņa pierakstītais dzīvesstāsts ir kā hronika, bez vērtējuma un emocijām. 

Par to drusku žēl. Tomēr par motivāciju man pastāstīja viņa radinieki – Alfrēds nav juties pieņemts savā ģimenē, gribējis tikt pēc iespējas ātrāk prom, tāpēc arī agri aizgājis armijā un karaskolā. Un vēl viņš bijis absolūts Latvijas patriots. Iespējams, tādēļ arī piekritis sadarboties ar britu izlūkdienestu.

Viņš piemin "slavenos" čekas aģentus Jāni Klimkānu, Vidvudu Šveicu, Marģeru Vītoliņu, kas izlikās par mežabrāļiem un daudzus nodeva, bet to pat īsti nepasaka.

Piezīmju rakstīšanas brīdī viņš jau nezināja, kas viņi ir. Kad rakstīja grāmatu, tad jau droši vien zināja. Tas ir interesanti, kādēļ viņš arī vēlāk, atpakaļejoši neko nepiezīmēja. Jāņem vērā, ka manuskriptu Pope uzrakstīja 2001. gadā, kad viņam jau bija pāri 80. Un vēl viena lieta, ka pēc bumbas sprādziena kara beigās viņš pārdzīvoja kontūziju. Pēc tās daudz ko vairs neatcerējās, ko arī atzina saviem radiem. Par leģiona laiku tāpēc viņa stāstā ir vairāki tukšumi.

Dzirdēju, ka tu vāc mazāk zināmus leģionāru dzīvesstāstus.

Esmu vācis tos kādus 15 gadus. Tagad beidzot apkopoju, pārrakstu, pievienoju komentārus, jo kā vēsturniekam nu man ir vairāk zināšanu, lai visu sakarīgi aprakstītu. To stāstu ir daudz, bet cik no tiem publicēti? Un daudzi jau tikuši palaisti tāpat, bez komentāriem. Pavirši strādāt nedrīkst. Tādai grāmatai jābūt ar papildu vērtību. Es 2009. gadā sāku ar to leģionāru apzināšanu, kuri vēl nekur nebija parādījušies, nebija intervēti. Vairākus tādus atradu. Iznāk, ka viņu stāsti tagad ir man vienīgajam. Un tie nav garlaicīgi stāsti. Pārsvarā tie bija trimdas latvieši, kas atbraukuši pie radiem.

Vai tas ir tava LU Humanitāro zinātņu fakultātes maģistra darba temats?

Nē, leģionāri man tāda blakus tēma. Maģistra darbu pie profesora Ērika Jēkabsona rakstu par komunistisko pagrīdi Liepājā 20. gadsimta 20.–30. gados. Pēc Politpārvaldes dokumentiem. Tur ir ļoti interesantas lietas. Politpārvalde arī visļaunākos komunistus, teroristus un spridzinātājus ņēma pie sevis par aģentiem. Divdesmito gadu sākumā Liepājas komunisti bija ļoti aktīvi, bet pēc tam Politpārvalde viņus labi turēja zemā līmenī. Tas, ka Liepāja tolaik bija "sarkanā pilsēta", gan vairāk ir padomju propagandas radīts nosaukums. Tik sarkana tā nemaz nebija, kaut spēcīga sociāldemokrātu kustība un samērā liela komunistiskā pagrīde tur, protams, pastāvēja. Vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt tādēļ, ka Liepāja bija ostas pilsēta, kas nozīmēja dažādas ārējās ietekmes, bet pats galvenais – Liepājā bija daudz rūpnīcu, tātad kompakti daudz proletariāta. Ja nemaldos, 20. gadsimta 20. gados katrs trešais vīrietis tur strādāja kādā no fabrikām vai dzelzceļā. Vide komunistisko šūniņu veidošanai bija labvēlīga. Jāatceras, ka Rīgas rūpnīcas Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā izveda uz Krieviju, bet Liepājā viss palika, jo nepaguva izvest. 1919. gadā "sarkanie" Liepāju neieņēma, līdz ar to liepājnieki nezināja, kas ir sarkanais terors un uz sociālisma idejām raudzījās maigāk. Vēl nozīmīgs faktors bija PSRS konsulāta klātbūtne. Viņi palīdzēja, deva naudu, slēpa pie sevis, izpirka no cietuma. Tikmēr Daugavpilī, kas bija milzīga pilsēta, kur daudz krievvalodīgo, komunistiskā pagrīde bija ļoti vāja. Jo nebija PSRS konsulāta.

Grāmatas "Vienpatis. Latviešu virsnieka dzīvesstāsts" atvēršanas pasākumi Okupācijas muzejā Rīgā un Liepājā bija labi apmeklēti.

Jā, Liepājā sanāca negaidīti daudz cilvēku. Un visi bija ļoti apmierināti. Grāmatā sadaļa par pirmskara dzīvi Liepājā ir diezgan liela. Popem tur vēl dzīvo diezgan daudz radu, kas ir priecīgi par viņa atmiņu izdošanu. Teica, ka pašam Alfrēdam Popem grāmata būtu patikusi. Man pēc tam viens kungs atsūtīja bildi, kur redzams karaskolas izlaidums. Tur ir Pope un vēlāk slavenais leģiona virsnieks un nacionālais partizāns Miervaldis Ziedainis. Varbūt, ja sāk skatīties, kāds par Popi var ko atrast arī savās lietās? Tā ir tā bēda, ka nezinām, cik vēl šādu stāstu glabājas kaut kur nobāzti.

KONTEKSTS

Grāmatu izdevniecība "Latvijas Mediji" darbu sāka 1998. gadā ar latviešu rakstnieka Vladimira Kaijaka romānu "Enijas bize". Oriģinālliteratūra allaž ir bijusi izdevniecības galvenais stūrakmens un veiksmes stāsts. Vairāki romāni saņēmuši "Lielo lasītāju balvu". Šodien izdevniecība "Latvijas Mediji" piedāvā oriģinālo un tulkoto literatūru, vēsturi un dokumentālo literatūru, praktiskās grāmatas, gadagrāmatas, kalendārus, bērnu grāmatas. Katru gadu izdevniecība lasītāju rokās nodod vairāk nekā 100 dažādu nosaukumu darbus.

Jaunākās grāmatas meklē izdevniecības veikalā šeit

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.

Pieraksties un reizi nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.

Reklāma
Reklāma
Reklāma
Reklāma
NEZINĀMAIS ZINĀMAIS
Reklāma