1944. gada 13. jūnijs. Pirms 80 gadiem Otrā pasaules kara gaitā pirmo reizi pilsētas bombardēšanai tika izmantotas tobrīd vēl pavisam primitīvās spārnotās raķetes.
Nacistiskā Vācija pret Londonu agrā rītā raidīja 11 raķetes, pēc būtības lidojošas bumbas, "V1", no kurām tikai četras sasniedza pilsētu un eksplodēja. Propagandā un publiskajā apritē lietotais apzīmējums "V1" bija saīsinājums no "Vergeltungswaffe", tas ir, "atmaksas ierocis", bet militārajās aprindās tās sauca ražotājuzņēmuma vārdā par "Fieseler Fi 103". Tas bija 7,7 metru garš lidaparāts ar reaktīvo dzinēju astes daļā un spēju nogādāt ap 800 kg sprāgstvielas līdz mērķim, kas atradās, maksimums, 286 km tālumā. Vācieši bija mēģinājuši tā bombardēt Londonu jau 12. jūnijā, taču tad neviena raķete nesasniedza Angliju un visas nogāzās Lamanša šaurumā.
Turpretī pasākums naktī no 15. uz 16. jūniju bija veiksmīgāks, un britu zemi sasniedza 144 "V1". No tām 73 eksplodēja Londonā, bet 53 Portsmutā un Sauthemptonā.
Tad arī sabiedroto vadība saprata, ka ar šo ieroci nāksies rēķināties. Raķešu pārtveršanai turpmākajos mēnešos veiksmīgi izmantoja gan zenītartilēriju, gan iznīcinātājlidmašīnas, gan gaisa balonu veidotus aizsprostojumus. Tāpat notika uzlidojumi raķešu palaišanas vietām. 1944. gada augustā sabiedrotie jau spēja pārtvert ap 80% "Vergeltungswaffe1". Jāpiezīmē, ka daļa startējušo raķešu nogāzās vēl pirms mērķa navigācijas vai citu tehnisku problēmu dēļ.
Pie "V1" izmantošanas Anglijas pilsētu un rūpniecisko objektu bombardēšanai vācieši lielā mērā ķērās tādēļ, ka vajadzēja kaut ko pretstatīt faktam, ka sabiedrotie izcēlušies Normandijā un virzās uz priekšu. Sākotnēji jaunais ierocis patiešām uzlaboja skeptisko noskaņojumu Vācijas armijā.
Piemēram, avīze "Tēvija" pirmo reizi par "V1" paziņoja 17. jūnijā kā par "vissmagākā kalibra jaunveidīgiem sprāgstķermeņiem", kas nu vēršoties pret Angliju un mainīšot situāciju. Tomēr eiforija drīz zuda.
Militārie vēsturnieki uzver, ka "V1" nevienā brīdī nav spējusi ietekmēt ne karadarbības gaitu, ne arī būtiski kaitēt britu militārajai rūpniecībai.
Jaunais Zemgalietis, 1924. gada 13. jūnijā
Ozolnieki. Bargais pērkona negaiss ar stipru zibeni naktī uz 10. jūniju arī mums nepagāja secen. Netālu no Ozolmuižas zibens iespēris divos lielos bērzos, pie kam tie abi pilnīgi nomizoti, bez tam vienam nolauzta vesela stumbra puse un aizsviesti dažāda lieluma gabali līdz 100 collu tālumā. Zibeņa spēks ir bijis tik liels, ka lielie bērzi ir griezti riņķī, uz ko norāda iegarenās, riņķveidīgās plaisas bērzu stumbros. Bērzi ir viens no otra 7 pēdu attālumā un pēc aculiecinieku izteicieniem, abi spērieni sekojuši viens otram sekundes laikā.