7. aprīlis vēsturē un senās avīzēs. Rīgas lepnuma atdzimšana

1926. gada 7. aprīlī. Pirms 100 gadiem, kā apgalvoja avīžnieki, rīdzinieki turpinājuši doties uz Rātslaukumu, lai apbrīnotu atdzimušo brīnumu – Melngalvju nama pulksteni, kas gadu desmitiem bija stāvējis un, pateicoties meistara Frīdriha Plata un viņa dēla Edgara pūliņiem, atsācis gaitu 3. aprīlī, sestdienā pirms 1926. gada Lieldienām, pulksten 17.

Astronomisko pulksteni, sauktu arī par "mūžīgo pulksteni" jeb latīniski "calendarium perpetuum", Melngalvju brālība sava nama zelminī uzlika 1626. gadā. Līdz tam publiskos laikrāžus Rīgā redzēja tikai baznīcu torņos. Stundeņa autors bija Rīgas pulksteņmeistars Matīss (Mathies), par kuru gan nekas vairāk nav zināms. Pulkstenis sastāvēja no trim ciparnīcām. Vidējās, lielākās diametrs ir divi metri. To paredzēja stundu, minūšu, mēnešu un datumu norādīšanai. Mazā ciparnīca zem lielās rāda nedēļas dienas un tām atbilstošo planētu zīmes. Savukārt augšā, daļēji aizsegtā nišā ielika līdz pusei apzeltītu melnu lodi, kas griežoties rādīja mēness fāzes. Mehānismu Matīss izveidoja daļēji no koka, daļēji no dzelzs un vara lējumiem. Pulksteni iedarbināja ap ozolkoka veltni aptītā virvē iekārta lielgabala lode.

Pulkstenis nevainojami nokalpoja 150 gadus. 1777. gadā to pēc pirmās apstāšanās salaboja pilsētas pulksteņmeistars Morics Vāgners. Vēlāk daļu mehānisma koka detaļu nomainīja pret metālā izgatavotām, atjaunoja zeltījumus. 19. gadsimta sākumā pulkstenis rādījis vairs tikai stundas un minūtes. Uz astronomiju attiecināmā daļa nedarbojās. Kad senais laikrādis bija apstājies pavisam, 1926. gadā neviens vairs precīzi neatcerējās. Vieni apgalvoja, ka neilgi pirms Pirmā pasaules kara, citi minēja 19. gadsimta beigas. Katrā gadījumā pauze bija ilgusi gadu desmitiem. Pēc leģendas, Melngalvju brālība gan varējusi sameklēt kādu meistaru ārzemēs, taču turējusies pie vēsturiskā principa, ka Rīgā tapušā pulksteņa labošana uzticama tikai vietējam mehāniķim. Ja tāds neatrodas, tad labāk lai laikrādis stāv. 1925. gadā darbu uzņēmās paveikt Frīdrihs Plats. Viņš kopā ar dēlu pulksteni izjauca, izpētīja mehānismu, izgatavoja kara un juku laikos aizvazātās detaļas un saveda atkal visu kārtībā, turklāt daļu darbu veica bez maksas. Tika apgalvots, ka iejaukšanās 17.–18. gadsimta mehānismā bijusi minimāla, lai saglabātu vēsturisko vērtību. Plata meistarstiķis darbojās līdz 1941. gadam, kad gāja bojā līdz ar visu oriģinālo ēku. Mūsdienās atjaunotā Melngalvju nama fasādē redzamais laikrādis izgatavots Vācijā 1999. gadā kā vēsturiska kopija. Tā mehānisms jau ir elektronisks.

Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem

"Pirmdiena", 1926. gada 7. aprīlī

Mūzika. Agrākos gados klusā nedēļā esam dzirdējuši vairāk garīgās mūzikas nekā šogad. Bet tie sniegumi, kuri nāca šogad, bij krietni vērtīgi. Tādi bij iekšēji noskaņotais Alfr. Kalniņa un P. Saksa garīgie koncerti reformātu baznīcā zem nosaukuma "Lielā piektā skaņu gleznās un dziesmās" un Hendeļa oratorijas "Zauls" uzvedums Doma baznīcā. Koncerta galvenais kodols bija O. Mallinga skaņu gleznas ērģelēm "Kristus ieiešana Jeruzalemē", "Getzemenes dārzā", "Pestītāja 7 vārdi" un epilogs Alfr. Kalniņa izpildījumā. Koncertu noslēdzot Alfr. Kalniņš spēlēja J. S. Baha korāli "Ak galva asiņaina". Alfr. Kalniņu kā ērģeļu virtuozu nebijām ilgāku laiku dzirdējuši un mums bij prieks noklausīties atkal viņa lielā mākslā. Žēl, ka reformātu baznīcas ērģeles tik ierobežotas savās izteiksmības iespējamībās. P. Sakss ar Baha, Mocarta, Mendelsona un Alfr. Kalniņa garīgām dziesmām aizrāva klausītājus. Viņa kantilēna tik daiļskanīga, muzikāli izteiksmīga un tik dziļi izjusta, ka tiešām prieks ikreiz tanī noklausīties.