10. jūnijs vēsturē un senās avīzēs. Slepkavība, kas pavēra ceļu fašismam

1924. gada 10. jūnijā. Pirms 100 gadiem divi Benito Musolīni Itālijas fašistu partijas kaujinieki Romā nolaupīja un nogalināja itāļu sociālistu līderi Džakomo Mateoti, kurš bija pazīstams kā nesamierināms premjera amatā nonākušā Musolīni pretinieks un atklāti no parlamenta tribīnes runāja par fašistu vardarbīgajām iebiedēšanas metodēm un falsifikācijām, ar kādām tiem tā paša gada 6. aprīļa vēlēšanās bija izdevies gūt vairākumu parlamentā.

Loģiski šķistu, ka Mateoti nogalināšana iezīmētu Musolīni un fašistu popularitātes norietu, taču paradoksālā kārtā dažādu apstākļu un rīcību sakritības dēļ notika pretējais. Vēsturnieku ieskatā tieši šis notikums nobruģēja Musolīni ceļu uz absolūtu varu. Uzskata, ka sākotnēji Mateoti nemaz neplānoja nogalināt, tikai nolaupīt, taču, kad viņš, iesviests automašīnā, nikni pretojies, nolīgtie kriminālisti politiķi nāvējoši sadūruši ar vīli. Līķi izveda ārpus Romas un apraka. 

Ķermeni atrada izmeklēšanas gaitā tikai 16. augustā. Pats duče, visdrīzāk, nebija devis nogalināšanas pavēli, taču visādā ziņā neoficiāli akceptēja vēršanos pret bīstamo politisko pretinieku. 

Slepkavība saasināja jau tā saspringto politisko situāciju Itālijā. Varēja domāt, ka tā izsauks protesta vilni, kas aizslaucīs fašistus no varas. Taču nekas nenotika. Sociālisti un komunisti, lai arī draudēja ar visvalsts streiku, to neuzsāka. Antifašistiskās pilsoniskās partijas un liberāļi, lai arī runāja par šoku un bija sašutuši, arī būtībā saglabāja pasivitāti. Tikmēr Musolīni uz laiku panāca parlamenta darbības apturēšanu un turpmākajos mēnešos pamazām atrisināja savas varas krīzi. Par spīti opozīcijas spiedienam, karalis Viktors Emanuels III atteicās atlaist Musolīni no premjera amata, jo uzskatīja viņu par sava veida stabilitātes garantu. Demokrātiski noskaņotie deputāti izstājās no parlamenta, un vairāki ministri atstāja koalīcijas valdību, cerot, ka tā kritīs un būs jauns nacionālās vienotības kabinets. Nenotika arī tas. Tikmēr Musolīni, demonstrējot lielisku politiķa izmanību un arī nekaunīgu drosmi, 1925. gada 3. janvārī uzstājās ar vēsturisku runu, kurā paziņoja, ka uzņemas visu atbildību par slepkavību, lai arī viņam ar to neesot nekāda sakara, un aicināja viņu par to saukt pie tiesas. Šo runu uzskata par galējo lūzuma punktu "Mateoti krīzes" pārvarēšanā. 

Tajā pašā gadā Musolīni panāca visu kreiso partiju aizliegumu, bet pilsoniskās partijas pakļāva fašistu ietekmei. 

Mateoti līdzīga personība Itālijas politikā vairs neatradās.

Krievijas Cīņa, 1924. gada 10. jūnijā

Rīgas bijušie katordznieki organizējas. No pirmā Rīgas katordznieku satikšanās vakara jau pagājuši vairāki mēneši un 2. jūnijā atkal sapulcējās Rīgas bijušie katordznieki, lai dibinātu savu novadniecību pie bij.politisko katordznieku un izsūtīto biedrības. Jāatzīmē tomēr tas fakts, ka Rīgas bijušie cara laika katordznieki kūtri sapulču apmeklētāji. Pēc vairākkārtējas izziņošanas tikai tagad bija ieradušies uz sapulci 14 Katordznieku biedrības biedri un 8 kandidāti. Pieņēma novadniecības darbības noteikumus un izvēlēja biroju no 3 locekļiem un 2 kandidātiem. Birojā ievēlēja biedri J. Mežiņu, J. Skandu un Jūrmalieti-Velman un par kandidātiem b. J. Kusi un Jurjānu. Vēl ilgi pēc sapulces beigšanas bijušie katorgas biedri nevarēja šķirties, pēc ilga laika atkal satikušies, sabraukuši no dažādām Krievijas malām.