13. janvāris vēsturē un senās avīzēs. Meierovica šofera prāva

1926. gada 13. janvārī. Pirms 100 gadiem interesentu pārpildītā zālē Rīgas Apgabaltiesas Krimināllietu nodaļā izskatīja lietu pret 43 gadu veco Babītes pagasta iedzīvotāju, šoferi Mārtiņu Kalniņu.

Viņu apsūdzēja neuzmanīgā braukšanā, kas 1925. gada 22. augustā Tukuma apriņķī pie Brizules muižas bija novedusi pie traģiskas autoavārijas – ceļam pagriežoties un nolaižoties gravā, auto ar sešām personām noslīdēja no braucamās daļas un apgāzās grāvī. Vienīgais bojāgājušais bija Latvijā ļoti cienītais valsts pirmais ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics (1887–1925). "Mercedes" apgāžoties ar korpusu piespieda pie zemes Meierovica ķermeni un galvu. Nāve iestājās praktiski momentāni. Kalniņam inkriminēja, ka viņš, ap 2,30 metru platajam, smilšainajam un tobrīd slapjajam ceļam, vedot lejup, "aiz neuzmanības un pārgalvības pa smilšaino uzbērumu braucis ar ceļa apstākļiem nepiemērotu ātrumu 12–15 kilometru stundā, nekavējuši neapturot automobili, kad tā priekšējais un vēlāk arī pakaļējais ritenis sāka slīdēt pa uzbēruma nogāzi, kam par sekām bija traģiska katastrofa".

Kalniņš bija pieredzējis šoferis ar praksi kopš 1910. gada, un Meierovics viņam pilnībā uzticējās. Auto atradās pilnīgā tehniskā kārtībā, ko nevarēja sacīt par zemes ceļu šajā posmā. Kalniņš ļoti pārdzīvoja notikušo, bet sevi par vainīgu neatzina. Viņš stāstīja, ka nogāzes sākumā uz ceļa pamanījis pielijušu bedri. Gribējis to apbraukt, mazliet pagriežot stūri pa kreisi. Auto uz slapjā seguma sāka slīdēt. Stūres pagriešana atpakaļ un bremzēšana vairs nelīdzēja, jo braucamais jau bija par daudz sasvēries. Tiesā pieaicinātie transporta eksperti nespēja skaidri pateikt, vai šofera izvēlētais ātrums un darbības esošajos apstākļos būtu kvalificējami kā "neuzmanība un pārgalvība". Viņi sliecās uzskatīt, ka "lielāko tiesu tomēr vainojami ceļa apstākļi, jo citā vietā, arī riteņiem no ceļa noejot, nelaime nenotiktu". Liecinieki gan stāstīja, ka Meierovics īsi pirms tam bija aicinājis Kalniņu braukt lēnāk, taču nevarēja pateikt, vai šoferis to bija vai nebija ievērojis, jo ātrumam nesekoja. Tiesai vajadzēja tikai 15 minūtes, lai izlemtu un paziņotu to, kas jau bija konstatēts izmeklēšanā – šofera rīcībā neuzmanība nav atrodama, tādēļ Mārtiņš Kalniņš pierādījumu trūkuma dēļ attaisnojams.

"Jaunais Rīts", 1926. gada 13. janvārī

Ko dzer mūsu pilsētās? Veselības departamenta direktors Dr. A. Pētersons izteicās: vispirms mūsu pilsētām trūkst laba dzeramā ūdens. Ar labu ūdeni apgādāta vienīgi Rīga, kura to ņem no Baltezera apkārtnē izraktām akām. Liepāja savu dzeramo ūdeni dabū no 80 artēziskām akām ezera un mājas akām. Jelgavas ūdensvads ņem ūdeni no Svētes upes kanāla un mājas aku ūdeni. Valmieras ūdensvads ņem ūdeni no Gaujas, pie kam pilsētas netīro ūdeņu ieteka ir augšpus ūdensvada. Daugavpils ņem ūdeni no Daugavas, kur tuvumā atrodas netīrā ūdens noteka. Pārējās pilsētas lieto ūdeni no māju un artēziskām akām un to tuvumā atrodošamies ezeriem un upēm. Visumā ūdens apgāde pilsētās ir slikta, izņemot Rīgu.