26. marts vēsturē un senās avīzēs. Rīgas kriminālatropoloģiskais kabinets

1926. gada 26. martā. Pirms 100 gadiem austriešu cilmes Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes tiesu medicīnas vecākais docents Ferdinands Neireiters informēja "Jaunākās Ziņas" par LU Tieslietu medicīnas institūtā 1924. gadā izveidotā kriminālatropoloģiskā kabineta darbu.

Neireiters nodarbojās ar Centrālcietumā ieslodzīto kriminālnoziedznieku fiziskā un garīgā stāvokļa un īpatnību pētīšanu, meklējot pazīmes, pēc kurām jau iepriekš varētu atklāt cilvēka noslieci uz noziedzību un preventīvi novērst iespējamos pārkāpumus. "Līdz ar to iegūtie materiāli un pētījumi dos norādījumu, kā novērst noziedzības. Bez tam šie novērojumi var palīdzēt cietumnieku stāvokļa uzlabošanai," klāstīja doktors Neireiters. Viņa vadībā tika gatavotas anketas ne tikai par personas garīgo un miesīgo stāvokli, bet arī ģimeni, iedzimtību, piedzīvojumiem, izglītību, ticību, tautību un tamlīdzīgi. Pēc tam datus salīdzināja ar tiesu materiāliem, lai meklētu sakarības starp personas īpašībām un pastrādāto "un gūtu skaidrību par noziedzības motīviem un būtību". Savu kriminālbioloģisko izmeklēšanas sistēmu Neireiters bija nosaucis par beļģu–latviešu sistēmu, jo tā esot ieviesta Beļģijā, Latvijā, arī Bavārijā un Itālijā, par to interesējoties Anglijā. "Patlaban izpētīti 500 noziedznieki, no kuriem lielākā daļa vairākkārtīgi slepkavas un laupītāji. Viena no raksturīgākajām noziedznieku parādībām ir, ka vismaz 40% ir tetovēti. Ja cietumniekam ir tāds tetovējums, tad tas jau rāda, ka viņš pieder noziedznieku šķirai," eksperta stāstīto atreferēja "Jaunākās Ziņas". Vēl no Krievijas cara laikiem noziedzīgajai pasaulei raksturīgā tetovējumu subkultūra bija īpašs Neireitera intereses objekts: "Lielākajai daļai tetovējumiem seksuāla nokrāsa un tie izdarīti cietumā. Visvairāk redzamas erotiskas nozieguma ainas: kā cilvēku žņaudz, karātavas, kurās kar cilvēku; sevišķi daudz kailu sieviešu, skursteņslauķis, mēnesis un tā tālāk. Uzraksti "Atriebība ir salda", "Mācies pazīt sāpes". Pa lielākai daļai tetovēta visa miesa, pat dzimuma orgāni. Redzamas simboliskas nozīmes: enkurs, āmurs, krusts kā norādījumi uz noziedznieka agrāko nodarbošanos, sieviešu vārdi. Ir pat skaistas, gandrīz mākslinieciskas gleznas, bet arī zīmes, kuras saprot tikai paši noziedznieki. Gleznas pat vairākās krāsās."

Neireiters bija atzīts kriminālbioloģijas teorētiķis vācvalodīgajās Eiropas zemēs un 1937. gadā pilnībā pārcēlās uz nacistisko Vāciju, darbojās Berlīnē, Hamburgā, Strasbūrā. Neireitera sadarbība ar nacistu režīmu tomēr negāja tālāk par kriminoloģijas jautājumiem.

Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem

"Brīvā Zeme", 1926. gada 26. martā

Lētticības sekas. Kāda Lilija Lācis lasījusi kādā avīzē sludinājumu, ka vajadzīgi kancelejas darbinieki, kuriem jāpieteicas Marijas ielā frizieru veikalā. Tur viņu pieņēmis kāds Rūdolfs Krūmiņš un paskaidrojis, ka viņam jāapgādājot kancelejas darbinieki sabiedrībai "Rūķis", bet tos pieņemot tikai pret 500 ls drošības naudas iemaksas. Vienojušies par darbu un algu, un Lilija Lācis iemaksājusi prasīto drošības naudu, bet vēlāk pārliecinājusēs, ka, Krūmiņš to piekrāpis, un ziņojusi par to policijai. Drīz pēc tam policijai ziņojusi kāda Anna Auce, ka, sludinoties kādā avīzē, viņa meklējusi kasieres vietu un var iemaksāt 1000 ls drošības naudas. Tūliņ pie viņas ieradies kāds Rūdolfs Krūmiņš, salīdzis viņu sabiedrībai "Rūķis" par kasieri un viņa iemaksājusi tam 1000 ls drošības naudas, bet vēlāk viņa pārliecinājusēs, ka Krūmiņš viņu piekrāpis. Izmeklēšanā pierādījies, ka Krūmiņš izblēdījis vēl E. Melnkaulei 200 ls, O. Bērziņai 200 ls, Frīdai Škenderei 200 ls, Edvartam Griķim 500 ls un Mildai Saulgozei 200 ls. Policija gan atradusi un apcietinājusi Krūmiņu, un tas arī neliedzoties, bet visus izkrāptos 2600 ls esot iztērējis un nevarot atmaksāt.