Salīdzinoši vēl gluži nesen Vācijas iedzīvotāji pārlieku bieži necieta no plūdiem, galvenokārt noraugoties uz kaimiņiem Nīderlandē, kur dažādas dabas stihijas allaž bijušas ļoti draudīgas. Taču plūdi, kas notika 1962. gada naktī uz 17. februāri, visiem Vācijas iedzīvotājiem atgādināja, ka realitātē no dabas stihijām šajā pasaulē neviens nav pasargāts.

Upes un jūras finālkauja

Hamburga ir otra lielākā Vācijas pilsēta (arī 8. lielākā pilsēta Eiropas Savienībā pēc iedzīvotāju skaita – vismaz 1,7 miljoni), kas atrodas netālu no Ziemeļu jūras piekrastes. Vienlaikus tā ir arī valsts galvenā osta (otra lielākā Eiropā aiz Roterdamas un 15. lielākā pasaulē), un vēstīts, ka tās ikgadējais kravu apgrozījums jau pārsniedz 60 miljonus tonnu. Hamburga izvietojusies abpus Elbas upei netālu no vietas, kur upe ieplūst jūrā. Vienlaikus tā ir arī liels automobiļu un dzelzceļu krustošanās punkts.

Hamburgu tieši no jūras puses sargā vairākas viļņlaužu joslas, kas līdz 1962. gada traģēdijai allaž labi tika galā ar savu galveno uzdevumu. 

Protams, Elbā periodiski notikuši uzplūdi, taču nekad tie nebija tik postoši. Kā jau jebkurā pie upes izvietotā pilsētā, arī Hamburgā bija spēkā īpaša evakuācijas programma plūdu gadījumā, kā arī vāciski pedantiski ļoti precīzas instrukcijas visām atbildīgajām amatpersonām. Tiesa, nekas no tā nebija paredzēts patiešām īstas dabas katastrofas gadījumam.