13.3 °C
Visdrīzāk, izdzirdot kaut ko par pirātiem, vispirms apziņā uzplaukst varena auguma bārdaini tipāži, kuri bezbēdīgi šauj ar milzīgu pistoli, skaļi uzdziedot kaut ko par “rumu un miroņu lādi”, vienkājainajam kapteinim Džonam Silveram vai mūsdienīgajam Džekam Zvirbulim līdzīgie. Taču tam tomēr pamatā ir faktiski tikai sižeti no romantisku piedzīvojumu grāmatām un kinofilmām. Īstenie pirāti, izrādās, ne visi bija tādi.
Par to var spriest gluži loģiski: cik tad ilgi viņi vispār spētu braukāt pa tām pasaules jūrām un laupīt, ja to vien tikai darītu, kā nemitīgi kādam un cits citam grieztu pušu rīkli? Izrādās, realitātē pirātu sabiedrība pamatā bija organizēta krietni vien sarežģītākā formā un dažkārt tajā valdīja pat lielā mērā taisnīgāka kārtība nekā daudzās valstīs, kuras joprojām par sevi ir nesamērīgi augstās domās.
Un vējā plīvo “Jautrais Rodžers”
Laikam jau ikviens, kurš kaut ko vispār būs dzirdējis par pirātiem, zina arī to, kas ir “Jautrais Rodžers”. Proti, tas ir leģendārs melnais pirātu karogs ar tajā attēloto miroņgalvu un apakšā sakrustotajiem kauliem. Interesanti gan, kāpēc tas figurē kā “jautrais”, ja, patiesību sakot, šajā lietā jautrības maz? Un kāpēc gan tas ir tieši Rodžers, nevis, piemēram, Džons vai Stīvens?
Pētnieki pauduši, ka šis stāsts esot ļoti samudžināts, un katrā ziņā pilnībā viennozīmīgu atbildi par pirātu karoga nosaukuma un pat par paša šā karoga izcelsmi sameklēt praktiski nav iespējams. Zināms vien tas, ka šis karogs ne gluži vienmēr bijis tieši melns. Visizplatītākā versija pauž, ka nosaukums ir angliskots senfranču vārda Jolie Rouge variants, kas gluži burtiski nozīmējot “skaistais sarkanais”. Jā, tieši sarkanā ir bijusi sākotnējā pirātu karoga krāsa, lai gan nereti esot sastapti arī karogi zaļā un dzeltenā krāsā. Kopš 18. gadsimta paša sākuma sarkanais karogs ikvienam pretim braucošam kuģim pauda: nepretoties, citādi klāsies pavisam plāni. Un tajā gadījumā, ja brīdinātais kuģis neņēma vērā ieteikumu, pirāti acumirklī pacēla mastā melno vimpeli, kas jau nozīmēja “ejam virsū”. Un šis melnais vimpelis laika gaitā tad arī pārtapis karogā.
Tiesa, ir arī citas versijas. Zināms, ka Anglijā jau kopš seniem laikiem vārds Rodžers kļuvis par sinonīmu tādam ne gluži likumam paklausīgam cilvēkam, lai arī nevienam nav skaidrs, tieši kuram Rodžeram par godu tas tā radies. Savukārt Īrijā par veco Rodžeru dēvēja velnu. Tas, protams, puslīdz saistoši varētu būt tikai labi zināmās reliģijas māktajiem velnu ticētājiem, taču fakts paliek fakts. Un šis materiāls pamatā veltīts ne jau pašam melnajam karogam, bet gan tikumiem, ar kādiem bija apveltīti ļaudis, kuri zem tā karoja, braukājot pasaules jūrās.
Savdabīgā pirātu godprātība
Tie, kuri lasījuši Roberta Luisa Stīvensona piedzīvojumu romānu “Bagātību sala”, iespējams, pietiekami labi atceras epizodi par Billija Bonsa lādē atrasto īpašo burtnīcu, par kuru atradējiem pirātiem uzreiz kļuva skaidrs, ka tā ir uzskaite, kurā konkrētie skaitļi atspoguļo iepriekš vārdā minētā “nelieša” iemantoto daļu no kopīgā laupījuma.
Varētu jautāt: nu kas gan tāds īpašs varētu būt atrodams parasta laupītāja savas daļas uzskaites burtnīcā? Salaupīja, sadalīja, un, lūk, arī visa “grāmatvedība”. Un nav tur nekādas ieņēmumu un izdevumu daļas, saldo, bilances un visa tamlīdzīgā. Taču, izrādās, nemaz nav tik vienkārši. Piemēram, var atvērt vienu enciklopēdisku grāmatu, kuru sarakstījis kāds franču (citos avotos – holandiešu vai grieķu) pirāts, kuģa ārsts un rakstnieks Aleksandrs Eksvemelins (1645–1707), kuras nosaukums ir “Amerikas pirāti” un kura joprojām uzskatāma par galveno izziņas avotu par pirātu gaitām. Var piebilst, ka šī grāmata savulaik pamatīgi iedvesmojusi daudzus rakstniekus, piemēram, Rafaelu Sabatini, Fenimoru Kūperu, Frederiku Marietu, Henriju Hagardu un citus. Līdz ar to nav iemesla kaut vai par nieka tiesu neticēt Eksvemelina paustajam.
Un autors vēstījis, ka atbilstoši tradīcijām viss gūtais laupījums sadalīts “pēc ieguldījuma kopīgā lietā”, turklāt katram pirātam vajadzēja ar Bībeli rokā apzvērēt, ka viņš pats sev nav ņēmis ne graša vairāk par to, kas pienākas. Tos, kuri bija devuši melīgu zvērestu, labākajā gadījumā vienkārši padzina no kuģa. Savukārt tā dēvētajā sliktākajā gadījumā varēja būt dažādi. Atkarībā no tā, kāds raksturs un kādi tikumi piemita kapteinim. Varēja arī sasiet un iemest jūrā, lai velkas līdzi kuģim un mēģina izvairīties no saskarsmes ar kuģa dibenu, kuru parasti itin dāsnā slānī klāja asi molusku gliemežvāki. Nav grūti iedomāties to stāvokli, kādā tādējādi sodītais atgriezās uz kuģa. Bet atsevišķos gadījumos tādu blēdi varēja arī vienkārši pakārt pie rājas. Dažādos avotos bieži pausts, ka “nekas tā neizcēla pirātu kā nokrāja”. Var piebilst, ka rāja jeb arī reja ir speciāla kustīgā šķērsbrusa mastā, kas kalpoja buru stiprināšanai, savukārt par noku dēvēja pašu rājas galu...
