Ikviena būtne ir brīva un spēj radīt pati savu visumu, kas nekad par 100% nebūs identiska kādas citas būtnes visumam.
Viena no leģendāro druīdu slepeno zinību nozarēm bija maģija un burvestības. Ne jau tikai romiešu filozofs Plīnijs druīdus uzskatīja nevis par vienkāršiem priesteriem, bet gan tieši par vareniem magiem – saglabājies ne mazums leģendu par to, kā viņi sarunājušies ar dzīvniekiem, izsaukuši gan sausumu, gan lietu, kaut kādos savos īpašajos maisos glabājuši allaž labvēlīgu ceļavēju un tostarp ienaidniekus sagrāvuši ar ne mazāko žēlastību nepazīstošajiem melnajiem asmeņiem...
Vēstures teksti par druīdiem
Druīdi (burtiskā tulkojumā no ķeltu valodas – "gudrajie") bija priesteru kasta, kurai piederēja seno Britānijas, Skandināvijas un Gallijas tautu vara. Viņi nekad neuzticēja papīram savas svētās dzejas un nostāstus, taču līdzīgi senajiem braminiem iegaumēja tos un nodeva tālāk no paaudzes uz paaudzi mutvārdos. Šāda varoņdarba īstenošanai katrā atsevišķā gadījumā bija nepieciešami vismaz divdesmit gadi. Vismaz tā apgalvojis Gajs Jūlijs Cēzars. Gluži kā senajiem parsiem, arī druīdiem bieži vien nebija savu dievību atveidu statujās. Druīdi bija slepenas mācības īstenotāji, garīgie skolotāji un glabātāji. Viņi arī nodarbojās ar zēnu sākotnējo audzināšanu, no kuriem laika gaitā – kas arī nereti ilga vismaz divdesmit gadus, kuru laikā bija pilnībā no galvas jāiemācās visa gadu simteņos uzkrātā druīdu gudrība – atlasīja cienījamākos savu rindu papildinātājus un zinību tālāknesējus.
Mūsdienās galvenais izziņas avots par seno druīdu maģiju ir jau minēto vēsturisko dižgaru Cēzara un Plīnija darbi. Plīnijs tajos paudis, ka ienīstot “maģijas mākslu”, taču, neskatoties uz to, pret tai piedēvētajām iespējām izturējies ar pietiekamu cieņu un tieši tāpēc uzskatījis par nepieciešamu izklāstīt tās vēsturi, kā arī neaizmirst tos cilvēkus, kuri ar to nodarbojušies. Plīnijs rakstījis: “Dažādi maģiju veidi izpaužas dažādi, jo tie īstenojas, līdzdarbojoties ūdenim, gaisam, zvaigznēm, klejojošām ugunīm, krāsniņām un trijkājiem. Maģijas mākslas neprātība un veltīgums, sajaukti kopā ar pamācībām par ārstēšanu, ar reliģiskām ceremonijām, ar astronomijas un matemātikas mākslām, tie visi pirmo reizi nostiprinājās Persijas valstī, un tos izgudroja Zoroastrs* aptuveni 5000 gadu pirms Trojas kara.”