Pieminot tā dēvētos Staļina laikus, mazliet dīvainā kārtā parasti pirmais apziņā uzplaukst ne tik daudz pats galvenais boļševiku tirāns, bet tieši Lavrentijs Berija. Gan viņa politiskā darbība, gan daudzi personīgās dzīves aspekti joprojām ir kaismīgu strīdu un pētnieku polemikas avots, un pagaidām neviens nav iespējis puslīdz objektīvi kopumā novērtēt šīs personas lomu attiecīgā laikposma vēstures tapināšanā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka daudzi viņa politiskās darbības aspekti pat nav atslepenoti, joprojām glabājas stingri uzraudzītos slepenajos arhīvos, un nav pat zināms, vai tie kādreiz vispār ieraudzīs dienasgaismu.
Skarbā bērnība un apzinīgā jaunība
Lavrentijs Berija piedzimis 1899. gada 29. martā mūsdienu Gruzijas teritorijā – Abhāzijā netālu no Suhumi esošajā Merheuli ciematā trūcīgu zemnieku ģimenē. Viņa māte Marta Džakeli (1868–1955) bija megrēle un, kā vēlāk liecinājis viņas mazdēls Sergo Berija, attāla radiniece megrēļu valdnieku Dadiani dzimtai. Marta bija neglābjami atkarīga no dievticības, tāpēc praktiski visu no bērnu dzemdēšanas brīvo laiku pavadīja vietējā baznīcā, līdz ar to savā dzīvē tā arī neko daudz no reālās pasaules neiepazīstot. Lavrentija tēvs Pāvels Berija (1872–1922) bija viņas otrais vīrs. No pirmā, kurš diemžēl pāragri nomira, viņa jau bija laidusi pasaulē sešus bērnus (dēli – Kapitons, Luka, Noass un meitas – Tamāra, Elena un Pašo), kurus viņas nabadzības dēļ uzturēšanā un audzināšanā paņēma... ne jau baznīca, bet gan viņas brālis Dmitrijs.
Otrajā laulībā Marta turpināja dzīvot neglābjamā trūkumā, taču – par lieliem sirdēstiem brālim Dmitrijam – viņai no Pāvela vienalga piedzima vēl trīs bērni: pirmais dēls divu gadu vecumā nomira baku sērgas laikā, mazliet vēlāk piedzimušais Lavrentijs izrādījās maksimāli dzīvelīgs, bet viņa jaunākā māsa Aneta (1905–1971) pārcieta smagu slimību, izdzīvoja, taču uz visu atlikušo mūžu palika kurlmēma. Lai gan vispār biogrāfi pauduši, ka Martas biogrāfijā vērojams ļoti skarbs juceklis, kurā pilnībā visu par viņas bērniem un viņu īstajiem tēviem noskaidrot nemaz neesot vairs iespējams. Katrā ziņā par to pašu Pāvelu šeit vēstītais praktiski tad arī ir teju vai viss zināmais.
Sergo Berija vēlāk paudis, ka Lavrentija vecāki audzēja vīnogas, tabaku un centās piepelnīties ar meža dravniecību, savukārt viņš jau agrā bērnībā uzrādīja neviltotu noslieci uz zinībām, faktiski iedzimtu apķērību un tādu tieksmi apgūt visu ieinteresējušo, kāda absolūti nebija raksturīga viņa vienaudžiem trūcīgajā lauku apvidū. Laikabiedri Lavrentiju jau kopš mazotnes allaž atcerējušies kā zinātkāru, patstāvīgu un apķērīgu zēnu, kurš turklāt vienmēr pauda savu stingro nostāju un rādīja raksturu. Piemēram, lai apmeklētu mācības sākumskolā, viņš bez kurnēšanas katru dienu jebkādos laikapstākļos basām kājām mēroja vairākus kilometrus turp un atpakaļ, kā arī jau faktiski kopš 12 gadu vecuma meklēja un atrada iespēju kaut kur piestrādāt un tādējādi papildināt ģimenes trūcīgo budžetu.