30. oktobris vēsturē un senās avīzēs. Valsts prezidenta medības

1924. gada 30. oktobrī. Pirms 100 gadiem Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste vairāku Saeimas deputātu un Rīgā akreditēto ārvalstu diplomātu kompānijā pasažieru vilcienā vakarā izbrauca uz Ugāli, lai piedalītos augstākā līmeņa medībās, kādas kā tradīciju, būdams aizrautīgs mednieks vēl kopš advokatūras laikiem, pats arī bija iedibinājis.

Tās vairāk vai mazāk centās turpināt arī viņa pēcnācēji amatā. Izbraucieni ierasti notika tuvāk gada noslēgumam, parasti reizi gadā sestdienā un svētdienā Ugāles mežos ar aprēķinu, lai pirmdien kungi varētu atgriezties darbā. Visbiežākais medījums bija mežacūkas.

Labi informētais žurnāls "Aizkulises" 1927. gadā par šādu pasākumu virtuvi vēstīja: "Iepriekšējā sagatavošanās uz vietas Ugālē ir ļoti sīka. Valsts prezidenta ielūgumi vispirms tiek piesūtīti diplomātiskam korpusam, Ministru prezidentam un tad medniekiem no iespaidīgu politiķu aprindām. Ielūgumu skaita par lielu godu, un no tā diplomāts neatsakās, ja tas arī nemaz neprot šaut. Medību priekšvakarā ielūgtiem viesiem, kuru skaits nekad nepārsniedz 50 cilvēkus (visbiežāk ap 30–40), tiek pasniegts salonvagons un viens otrās klases vagons. Viesi sadalās pa kupejām un pēdējo nakti līdz rīta gaismai mēģina vēl izgulēties. 

Dāmas Valsts prezidenta medībās nekad netiek ielūgtas, jo starp diplomātu kundzēm mednieču nav. Dāmu piedalīšanās medībās būtu stipri neērta, jo tālu uz laukiem trūkst attiecīgu telpu. 

Un bieži vien augstajiem medniekiem jāguļ vienā rindā uz grīdas, tikai pieci seši vecāki kungi dabon gultas." Medniekus Ugāles stacijā sagaidīja iepriekš sarunāti vezumnieki, kas aizveda uz medību rajonu, kur dalībnieki lozēja savas vietas. Meža zvērus uz mednieku pozīcijām dzina dzinēji. Medību dienā parasti izņēma 6–7 mastus, tas ir, medību platības, kur citiem mirstīgajiem medīt nemaz nebija ļauts. Šauts tika ar lodēm, tādēļ drošības noteikumiem pievērsa lielu uzmanību. "Aizkulises" apgalvoja, ka maltīti pēc dažiem mastiem pasniedzot turpat mežā uz zemes un tajā esot aukstie uzkožamie, ugunskurā ceptas desas, pasniegts minerālūdens, limonāde, alus, tēja, taču ne stiprais alkohols, kaut lietot līdzpaņemto neviens neliedzot: "1921. gadā šādās medībās tika stipri dzerts, bet tagad tie laiki garām." Vakara noslēgumā rīkoja kārtīgas vakariņas pie kāda no vietējiem mežziņiem. 

Jāatzīmē, ka 1924. gada oktobra beigu medības nebija īpaši veiksmīgas. Kungi nogāza tikai divas lapsas, divas meža irbes un nevienu mežacūku.

"Rīgas Ziņas", 1924. gada 30. oktobrī

Savāds atradums. Ķieģeļu pagasta Jaunās pusmuižas jaunsaimnieks Īzaks, rokot savā tīrumā mālus jaunbūvei, uzgāja interesantu ķieģeļu krāsmatu, kas bij 1 pēdu apakš zemes. Krāsmatas apmērs 2 asis un 4 pēdas augstumā. Daži ķieģeļi iemūrēti, bet lielākā daļa tik sakrauti. Vienā ķieģelī iegravēts "1774. g.". Redzams, tie 150 gadus zemes klēpī atradušies un labi uzglabājušies. Jaunsaimnieks dabūja 300 ķieģeļus, kurus iemūrēja jaunceltā ērberģī.