1904. gada 24. oktobrī. Pirms 120 gadiem tobrīd Bukultu muižas teritorijā sāka darboties Baltezera sūkņu stacija un Rīgas centralizētajā ūdensvadā pirmo reizi pilsētas vēsturē parādījās patiešām kvalitatīvs dzeramais ūdens.

Reklāma

Jaunā sūkņu stacija tobrīd bija otrā lielākā Eiropā. Trīs sūkņus darbināja trīs tvaika mašīnas, katra ar 360 zirgspēku jaudu. Pastāvīgi darbojās divi sūkņi, kamēr trešais līdz ar tvaika mašīnu atradās rezervē. Vairākumu iekārtu izgatavoja vietējie mašīnbūves uzņēmumi "Felzers un Ko", kā arī Riharda Poles mašīnbūves rūpnīca. Nākamajās dienās preses izdevumos parādījās izbrīns, ka ūdens, kas gadu desmitiem bijis dzeltenbrūns, jo nāca no Daugavas, pēkšņi kļuvis kristāltīrs. 

‘’Ūdens no sākuma bija neskaidrs, bet tagad tīrs un garšīgs. Viņam ir gaiša krāsa, un to nevar pielīdzināt dzeltenajam, neskaidrajam Daugavas ūdenim,’’ 

ievēroja ‘’Baltijas Vēstnesis’’. Ūdeni sūknēja no aptuveni 20 metru dziļuma, un tas atkal bija viens no augstvērtīgākajiem Eiropas lielpilsētās, turklāt praktiski nesaturēja dzelzi. Jāpiebilst, ka daļā rīdzinieku kādu laiku valdīja uzskats, ka ūdens nākot no Baltezera, jo sūkņu stacija atrodas Mazā Baltezera krastā.

Rīgas ceļš uz tīru ūdeni ilga apuveni 30 gadu. Vēl 19. gadsimta 70. gadu beigās sākās diskusijas, ka Daugavas sūkņu stacija pie Ķengaraga ir pagaidu risinājums. Kā 1897. gadā aizrādīja "Baltijas Vēstnesis": "Ūdens, kuru dabūjam pa Rīgas ūdensvadu, nav tāds, kādu varētu prasīt no jaunlaiku ūdens apgādāšanas iestādes. Plaši izmeklējumi gan nav pierādījuši, ka no Daugavas ņemtais ūdens būtu veselībai taisni kaitīgs, bet tomēr izzināts, ka šinī ūdenī atrodas vairāk organisko vielu, nekā labam dzeramam ūdenim būtu derīgi; bez tam vēl jāievēro, ka Daugavas ūdenim piejaucas daudz glūdas, kas ne vien mazina ūdens labo izskatu un garšu, bet noguldamās vada trubās, tās lielā mērā padara netīras un aizsēro." Sameklēt kvalitatīvas artēzisko ūdeņu ieguves vietas Pierīgā 1882. gadā uzaicināja tolaik Eiropā atzīto vācu hidrologu Ādolfu Tīmu (1836–1908) no Leipcigas. 

Paralēli turpinājās spriešana, vai nebūtu lētāk vienkārši rūpīgāk filtrēt Daugavas ūdeni un kam viss ar jauno ūdensapgādes sistēmu saistītais būtu jāfinansē. 

19. gadsimta 90. gadu vidū Rīgas dome pieņēma galīgo lēmumu. Bukultu stacijas maksimālā jauda bija 45 tūkstoši kubikmetru dienā, ar ko jau 20. gadsimta 30. gadu sākumā izrādījās par maz, lai apmierinātu augošās Rīgas prasības, un sākās artēzisko aku ierīkošana Zaķumuižā.

"Talsu Vēstnesis", 1924. gada 24. oktobrī

Stende. Aiz māņticības zaudē prātu. Šejienes Plaisku kalēja sieva bijusi liela ticētāja burvjiem un glābējiem. Katrā slimības vai nelaimes gadījumā ģimenē tā domājusi par apburšanu. Pastāvīgās bailēs no burvjiem un velna tā pēdīgi saslimusi ar grūtu nervu slimību. Vedot pie ārsta, tā izlēkusi no ratiem un, izsaukdamies: "Velns mani uz ceļa gaida!", pārskrējusi atpakaļ mājās. Pēdējā laikā pie viņas novērotas stipras ārprātības zīmes.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.