12. marts vēsturē un senās avīzēs. Klejojošās kāpas apdraud Spilves pļavas

1875. gada 12. martā. Pirms 150 gadiem laikraksts "Baltijas Vēstnesis" atzīmēja: "Spilve, tas zemais klajums Daugavas kreisā pusē lejpus Rīgas, topot – kā reālģimnāzijas skolotājs M. Gotfrīds dabaspētītāju biedrības lapā pierāda – gadu no gada mazāks caur to, ka smilšu kāpe, kas gar Lielupi astoņu verstu tālumā, no Vīķu kroga līdz Bolderājai, velkās, ar vienu vairāk virzoties Spilvei virsū.

Pēc kādas vecas kartes no 1723. gada Gotfrīda kungs ir atradis, ka iekš 135 gadiem smilšu kāpe, vienumēr tālāk izplatīdamās, ir aizbērusi vienu upīti, kas senāk tur Daugavā ietecēja, un iznīcinājusi vienu muižu (Lofelda muižu). Viss tas zemes gabals, kas no tā laika ar smiltīm pārklāts, esot pilnas divas kvadrātverstes liels. 

Caur caurīm rēķinot, varot sacīt, ka šīs smiltis ik gadus no jauna līdz 1,2 pūrvietām zemes apklāj. Tādēļ gan derētu par to rūpēties, ka viņas varētu siet, lai tās tālāk netiek." 

Runa ir par aptuveni 10 kilometru garo Bolderājas–Priedaines kāpu grēdu, kas piekļaujas Spilves pļavām un mūsdienās ir aizsargājams dabas piemineklis. Uzskata, ka senatnē kāpas jau bijušas mežainas, taču neapdomātā priežu izciršana un ugunsgrēki noveda pie auglīgās virskārtas erozijas. Atsegtās kāpu smiltis valdošie austrumu vēji sāka dzīt zemes iekšienē, aprokot pļavas un tīrumus, radot problēmas Spilves un Bolderājas apkaimes iedzīvotājiem. Klejojošās kāpas virzījās uz priekšu ar ātrumu ap trim metriem gadā. Kā minēts, viens no pirmajiem upuriem bijusi Lofelda jeb Lovelta muiža, kuru iemītnieki pameta, un muižas ēkas apraka smiltis. Kad kāpa aizceļoja tālāk, sagrauto būvju paliekas atkal parādījušās virszemē. Spriežot pēc senām kartēm, Lofelda muiža atradusies Hapaka grāvja malā, aptuveni saplākšņa rūpnīcas "Lignums" teritorijā. Kā ģeogrāfiska vieta minētā muiža vēl tiek atzīmēta 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākumā, taču smiltis tās teritoriju, iespējams, pārstaigāja vairākkārt. 

Tolaik klejojošās kāpas apdraudējušas arī Bolderājas dzelzceļa līniju un Daugavgrīvas šoseju. Kāpu nostiprināšana un apstādīšana Bolderājā sākās pagājušā gadsimta 20. gados, 

bet vēl 1928. gadā Rīgas pilsētas valde pieprasīja Zemkopības ministrijai pasteidzināt darbus, jo smilšu pauguri pietuvojās Bolderājas ielām un ēkām. Cīņa ar smiltīm turpinājās līdz pat 50. gadiem, kad, neskaitot apmežošanu, padomju okupācijas apstākļos 1952. gadā tika uzbūvēta Bolderājas silikātķieģeļu rūpnīca un kāpu smiltis sāka brutāli norakt ražošanai. Tā izveidojās arī tagadējā iecienītā peldvieta Bolderājas karjers. Kāpu pie Bolderājas noraka apmēram 20 hektāru platībā, atbrīvoto vietu daļēji apbūvējot.

"Rīgas Ziņas", 1925. gada 12. martā

Ledus Daugavā. Sakarā ar pēdējo dienu auksto laiku Daugava atkal aizsalusi. Ceturtdienas rītā sals jau bija sasniedzis 5 un pus grādus. Ledus ir collu biezs. Tas peldēja lejup, bet tagad starp dzelzs tiltu un Ķengaragu apstājies. No augšas vēl klāt nāk arvien vairāk ledus. Domājams, ka tas apstāsies augšpus Ķengaraga un pie Jumpravmuižas. Ledus, kas sakrājies Daugavā, apdraud atkal ar sarežģījumiem pilsētas satiksmi ar Pārdaugavu. Daugavpilī ceturtdienas rītā sals bija sasniedzis 11 grādus.