7.1 °C
Aptuveni pirms tūkstoša gadu Japānas ezoteriskā sekta Singona, kas sevī apvienojusi budisma, senā sinto, daoisma un virknes vēl citu reliģiju elementu, izstrādājusi savā ziņā šaušalīgu vēl dzīva ķermeņa mumifikācijas praksi, kuras galvenais mērķis bija nodemonstrēt augstāko reliģiskās disciplīnas un uzticības aktu.
Šī prakse vairāk pazīstama kā sokusinbucu, un pirmo reizi to pielietojis japāņu garīdznieks, vārdā Kukai. Tā paredzēja ķermeņa izžāvēšanu vairākus gadus ilgā un mokošā procesā, kas rezultātā neizbēgami noveda pie nāves un vienlaikus arī ķermeņa saglabāšanās.
Vēl dzīvā (turklāt pamatā – pašam sava) ķermeņa mumificēšana bija īpaši nežēlīga. Pirmo tūkstoš dienu laikā mūki atteicās no jebkādas citas barības, izņemot riekstus, sēklas, augļus un ogas, kā arī intensīvi nodarbojās ar fiziskajiem vingrinājumiem, lai tādējādi “izdzītu” no sevis praktiski visus taukus. Nākamo tūkstoš dienu laikā viņu ēdienkarti jau veidoja tikai dažādas mizas un saknes, bet šā perioda beigu posmā viņi sāka dzert no urusi koka sulas pagatavotu indīgu tēju, kas izraisīja vemšanu un strauju šķidruma zaudēšanu organismā. Vienlaikus šī tēja iedarbojās arī kā konservants, nogalinot baktērijas un dažādus tārpus, kas varētu pēc nāves veicināt ķermeņa sadalīšanos.
Pēdējā posmā pēc vismaz sešiem ļoti mokpilnas sagatavošanās gadiem mūks pats ieslēdzās akmens kapavietā, kas bija tikai par mata tiesu lielāka par viņa paša ķermeni, lai tur iegrimtu dziļas meditācijas stāvoklī – viņš apsēdās lotosa pozā un līdz pat nāvei vairs neizgāja no tās. Kapavietā pa nelielu cauruli pieplūda skābeklis, katru dienu mūks zvanīja speciālu zvaniņu, lai tādējādi pavēstītu, ka vēl ir dzīvs. Pēc tam, kad zvaniņš vairs neatskanēja, caurulīti izņēma, bet savdabīgās kapenes aizzīmogoja uz vēl pēdējo rituāla tūkstoš dienu periodu. Šā perioda beigās kapenes atvēra, lai pārliecinātos, vai mūkam patiešām izdevies pašam sevi sekmīgi mumificēt. Ja ķermeni tur atrada labi saglabātā stāvoklī, mūks kļuva par Budu, un viņa ķermeni izņēma laukā un novietoja dievnamā, kur viņu pielūdza un turēja visaugstākajā godā.
Zināms, ka šāda pašam sava vēl dzīvā ķermeņa pakāpeniska mumificēšana turpinājusies līdz pat 19. gadsimtam, kad Japānas valdība to beidzot gluži oficiāli aizliedza. Avotos pausts, ka kopumā vairāki simti mūku centušies īstenot sokusinbucu, taču zināms, ka tikai 28 no viņiem patiešām izdevies sasniegt vajadzīgo mumifikācijas pakāpi, un daudzus no viņiem joprojām varot “satikt” dažādos Japānas dievnamos.
