15.1 °C
Makšķerniekiem, zivsaimniekiem divreiz nav jāsaka, kādu postu spēj radīt šie putni, kuru atstātie ekskrementi ir tik toksiski, ka, putnu baram iemitinoties zaļojošu koku audzē, pēc pāris nedēļām koki pārvēršas burtiski par smailiem, nokaltušiem iesmiem un skats atgādina ainu, it kā melnā, izdedzinātā zemē milži būtu sasprauduši koka mietus. Tik postošu ainu spēj radīt šie rijīgie putni, kuri dienā var patērēt vairāk nekā puskilogramu zivju.
Īpaši nikni par ziemeļnieku nespēju regulēt šo putnu skaitu ir Eiropas dienvidos, uz kurieni šie putni lido pārziemot. “Jūs tur tieciet galā ar tiem kormorāniem!” Latvijas ornitologiem reiz nikni esot teicis kāds makšķernieks no Francijas. Pagaidām jāatzīst, ka efektīva valstiska risinājuma, kā izvairīties no šo rijīgo un toksisko putnu sekām, nav. Bezmaz jācer, ka pati daba iejauksies un noregulēs putnu skaitu līdz tādam daudzumam, ka zivju dīķi vairs netiks iztukšoti līdz pēdējai mailītei un ne tikai makšķernieki, bet arī zivsaimnieki varēs atviegloti uzelpot, ka viņu biznesam nedraud izputēšana.
Ornitologi stāsta, ka kormorānu jeb jūras kraukļu problēmas pīķis bija aptuveni pirms pieciem līdz desmit gadiem. Skaitļi liecinot, ka ligzdojošo kormorānu skaits Latvijā ir samazinājies, taču lielākās problēmas rada migrējošie putni. Lielākie to bari Latvijā uzrodas jūlijā, augustā, septembrī, kad to skaits palielinās aptuveni četras reizes nekā ligzdošanas laikā. Putni migrē no Skandināvijas, Sanktpēterburgas apvidus, radot Latvijā apdraudējumu kokiem un videi. Diemžēl sekmīga cīņa ar kormorāniem neizdodas, jo nav ētiski putnus šaut ligzdošanas laikā. Te nu rodas mūžsenais jautājums, ko darīt, lai zeme daudzviet Latvijā nepārvērstos par melnu, izdedzinātu tuksnesi?
Pasaules prakse liecina, ka svarīgi neļaut putniem uzsākt ligzdošanu. Neļaut sākt būvēt ligzdas, regulāri tos traucēt. Ja runa nav par kādiem dabas rezervātiem, kur to nedrīkst darīt, pārējās teritorijās to var darīt likumīgi, bet tas savukārt prasa cilvēku resursus un laiku. Jo vienu reizi aizbraucot un ligzdojošos putnus patraucējot, ar to nekas nebūs panākts. Putni ir diezgan intensīvi jātraucē. Jo traucēt tos pēc tam, kad sabūvētas ligzdas, tas kļūs par diskutabli ētisku jautājumu – būs daļa, kas protestēs, ka olas netiek sildītas, cāļi mirst badā, tā ir ļoti slidena tēma ornitologu vidū.
Kā Skandināvijā ar to tiek galā?
Skandināvijā, piemēram, Zviedrijā, kormorāni ligzdo uz zemes, uz akmeņainām piekrastes salām, sēkļiem. Tas nozīmē, ka ligzdas cilvēkiem ir fiziski sasniedzamas, un viņi ligzdošanas sezonā izdētās olas pārklāj ar parafīnu. Šī viela olas pārklāj ar tādu kā aizsargslāni, un putns var sēdēt un perēt līdz pat rudenim, nekas tur neizšķilsies. Ja ligzdu iztukšos, putni olas sadēs no jauna. Latvijā faktiski nav nevienas šo putnu kolonijas, kas ligzdotu uz zemes. Esot viena, kas atrodas uz Kolkas bākas, tai teorētiski varētu piekļūt. Pirms vairākiem gadiem Engures ezerā kormorāni izveidoja kolonijas uz peldošajām salām, bet tur bijušas problēmas ar piekļūšanu.
Tātad no legālām metodēm vienīgā iespēja ir traucēt putnus ligzdošanas sezonas sākumā. Apšaujot kormorānus, to skaits vienkārši tiek samazināts. Taču, runājot ar vietējo makšķernieku asociācijas pārstāvi no Francijas, kāds ornitologs no Latvijas uzzinājis, ka Francijā tās biedrības, kuru pārstāvju saimnieciskajai darbībai kormorāni nodara gaužām lielus finansiālus zaudējumus, algo medniekus, munīciju, transportu. Taču gala aprēķini liecina, ka tas patiesībā ir ārkārtīgi dārgs pasākums. Tad francūzis kādā sarunā izmetis niknu frāzi: jūs tur dariet kaut ko savos ziemeļos! Jo skaidrojums šādam pārmetumam ir pavisam vienkāršs – kormorāni uz Vidusjūras reģionu lido ziemot, viņi tur neligzdo. Viss milzīgais putnu bars izklīst pa Dienvideiropu, sākot ar Spānijas dienvidrietumiem un beidzot ar Melnkalni, kas ir austrumu pusē.
Te gan varētu rasties jautājums, vai kormorāni ir aktīvāk sākuši ligzdot tieši pēdējo gadu laikā? Putnu pētnieki uzskata, ka eksplozīvais kormorānu pieaugums ir sabremzējies. Dramatiskais kāpums bija ap 2005. un 2010. gadu. Acīmredzot arī dabā iestājas zināma pašlimitācijas robeža – sāk trūkt barības, izplatās slimības, tādēļ straujais kormorānu pieaugums ir sabremzējies, jo daba ir daba. Kas par daudz, tas par skādi.
Protams, ikviens makšķernieks un zivsaimnieks vēlas zināt, cik tad zivju šie jūras kraukļi spēj dienā notiesāt. Un šeit domas dalās, uz pētījumos minētajiem skaitļiem jāraugās ļoti piesardzīgi. Viss atkarīgs no tā, kurš un kādos nolūkos šos aprēķinus veicis. Jo var būt tendence par labu zivsaimniekiem, konstatējot, ka putns dienā apēd līdz pat pusotram kilogramam zivju, kamēr “zaļie” teiks, ka putns dienā apēd mazāk par puskilogramu zivju. Tiesa, arī puskilograms zivju dienā ir pārāk daudz, ja vien varam attiecībā uz dabu minēt šādu salīdzinājumu. Tajā pašā laikā nevar izslēgt īpaši zivīgas dienas, kad kormorāns dienā aprij veselu kilogramu zivju un putnu vērotāji stāsta, ka apēstais zivju daudzums reizēm ir tik liels, ka putns knapi spēj pacelties gaisā. Īpaši rijīgi šie putni kļūst ligzdošanas sezonas laikā, kad jābaro mazuļi. Tātad, ja runa ir par 1000 putniem, dienā viņi apēd veselu tonnu zivju.
Par laimi, lai cik tas izklausītos dīvaini, kormorāniem ir arī dabiskie ienaidnieki – piemēram, jūras ērgļi nesmādē šos putnus, kraukļi izēd olas no ligzdām, cāļus, kas izkrīt no ligzdas, apēd jenoti, mežacūkas. Kaņiera ezerā reiz uz kādas salas, kur bija izmitinājusies kormorānu kolonija, bija apmetusies mežacūku ģimene un jenotsuņi, kas pārtika no ligzdas izkritušajām, putnu noķertajām zivīm. Tātad dabā ikviena suga gūst kādu labumu no citas. Pirms 15–18 gadiem Igaunijā pie kormorānu kolonijas, kas bija apmetusies uz akmeņaina sēkļa, nepārtraukti “dežurējuši” kādi 20 jūras ērgļi. Ne bez pamata viņi vēroja šos putnus, ko pie pirmās izdevības notvēra un apēda.
Latvijā lielākās kormorānu koncentrācijas apdzīvo Lubāna ezeru, Kaņiera ezeru, Kolkas bāku. Tur to skaits pakāpeniski palielinās, bet runa nav par tūkstošiem.
Kaņierī to gan ir ļoti daudz, kokus tie ir nobendējuši, ligzdas vairs nav kur būvēt, un tad viņi pārceļas uz citu vietu. Daļa kolonijas pārcēlusies pie Starpiņupītes grīvas, daļa izretinājusies gar Antiņciema ceļu, tajos piekrastes džungļos viņi praktiski nav sasniedzami, tā ka precīzu datu par šo putnu skaitu nav. Rāznā reizēm parādās to kolonijas, Baltezerā, Moricsalā, bet tās ir vairāk tādas kā putnu atpūtas vietas.
Raksts tapis sadarbībā ar Zivju fondu.
* Raksta pirmpublicējums žurnāla "Lielais Loms" 2022. gada septembra numurā.
