Izrādās, jūlija un augusta mijā riests nav tikai stirnām. Uzreiz pēc Minhauzena, saprotot, ka stirnu riests iet uz beigām, nolēmu doties izmēģināt laimi kādās pļavās netālu no Liepājas. Vakars pagāja emociju pilns un beidzās ļoti drīz, taču mājās es devos ne tukšām rokām.

Ievērojot medību kluba tradīcijas un uzstādījumu, reizi divos gados katram medniekam ir jāizveido pa medību tornim. Mans medību tornis vairāk ir piemērots dzinējmedībām, jo tam nav jumta un vairogu, kas maskētu cilvēka kustību, taču pieredze rāda, ka no tāda torņa var nomedīt pat briedi, ja ievēro piesardzību un kustas pareizi. Tādēļ, pārvarot nevēlēšanos doties sēdēt saulainā vietā plus trīsdesmit grādos un paklausot iekšējai balsij, kas teica, ka tomēr šovakar ir jābrauc uz platībām, devos medībās.

No vietas, kur ir iespējams novietot mašīnu, līdz tornim ir apmēram trīssimt metru. Attālums it kā nav liels, un jāiet ir pāri laukiem. Es tiku līdz savam salīdzinoši nesen uzbūvētajam tornim, uzstiepos augšā ar mugursomu un visu aprīkojumu un tūlīt sapratu, ka neesmu viena. Palūkojoties augšā, ieraudzīju kukaiņu mākoni, taču uzreiz padomāju, ka šitie nekož, jo sākumā tie nepievērsa man nekādu uzmanību.