8.1 °C
Eiropas medību apsaimniekošana pēdējās desmitgadēs ir būtiski mainījusies. Agrāk daudzviet pārnadžu populācijas tika vērtētas un regulētas gandrīz izolēti, bet šodien realitāte ir cita – vienā un tajā pašā ainavā līdzās stirnām, briežiem un aļņiem atkal dzīvo arī lielie plēsēji. Tas nozīmē, ka klasiskā pieeja – skatīties tikai uz medījamo dzīvnieku skaitu – vairs nedarbojas.
Mēs bieži esam runājuši arī par to, ka izmainītajā Eiropas ainavā pieeja daba visu pati noregulēs ne vienmēr ir piemērojama. Cilvēks šajā sistēmā jau sen ir klātesošs faktors, un jebkura neiejaukšanās arī ir lēmums ar sekām. Latvijā to redzam ļoti konkrēti – kopš lūšu medības nenotiek, ir vērojamas būtiskas izmaiņas gan stirnu uzvedībā, gan populācijas dinamikā. Lūši šobrīd ir sastopami gandrīz visur, un arvien biežāk izskan bažas par to, kas notiks tālāk – ja stirnu kļūs mazāk, neizbēgami samazināsies arī lūšu skaits. Tieši tāpēc ir svarīgi paskatīties, ko par šādu attīstības scenāriju saka zinātne, nevis paļauties uz pieņēmumiem.
Šo problēmu ļoti konkrēti analizē 2026. gadā žurnālā Wildlife Biology publicētais pētījums Adaptīva apsaimniekošana divos trofiskajos līmeņos stabilizē plēsēja–medījuma dinamiku. Simulācijas ar Eirāzijas lūsi un stirnu. Autoru komanda izveidoja matemātisku modeli, kas vienlaikus apraksta divu sugu – Eirāzijas lūša un stirnas – populāciju dinamiku un to savstarpējo ietekmi, iekļaujot gan dabiskos procesus, gan medību spiedienu.
Pētījuma būtība nav teorētiska spēle ar skaitļiem. Tā ir mēģinājums saprast, kas notiek, ja vienā sistēmā darbojas divi regulējošie faktori – plēsējs un cilvēks. Un galvenais secinājums ir vienkāršs, bet neērts – apsaimniekot tikai stirnas, ignorējot lūšus, ilgtermiņā nozīmē riskēt ar abu sugu stabilitāti.
Modelis balstīts uz Norvēģijas dienvidaustrumu datiem, kur gan stirnas, gan lūši ir plaši izplatīti un abi tiek apsaimniekoti. Autori izmantoja tā saukto matricu populācijas modeli, kurā populācija tiek sadalīta vecuma un dzimuma grupās un katrai no tām tiek aprēķināta izdzīvošana un reprodukcija. Stirnu gadījumā modelī tika iekļauti vairāki mirstības faktori – dabiskā mirstība, slimības, satiksmes negadījumi, lapsu ietekme uz kazlēniem, lūšu plēsonība un medības. Lūšiem tika ņemta vērā dabiskā mirstība un medību ietekme.
Svarīga modeļa daļa ir abu sugu savstarpējā ietekme. Lūsis ietekmē stirnas ar plēsonību, bet stirnu blīvums ietekmē lūšu vairošanos. Jo vairāk stirnu, jo vairāk lūšu var veiksmīgi vairoties.
Taču būtiski ir tas, ka lūsis spēj uzturēt salīdzinoši augstu nomedīšanas intensitāti arī tad, kad stirnu kļūst mazāk. Tas nozīmē, ka spiediens uz stirnu populāciju nepazūd automātiski līdz ar tās samazināšanos.
Autori izspēlēja vairākus scenārijus, kas labi atspoguļo reālās diskusijas par apsaimniekošanu.
Ja nemedī ne stirnas, ne lūšus, sākotnēji abas populācijas aug. Taču ar laiku lūšu skaits sasniedz līmeni, kurā plēsēju ietekme sāk būtiski samazināt stirnu populāciju. Stirnas neizzūd pilnībā, bet daudzos gadījumos tiek nospiestas līdz ļoti zemam blīvumam. Tas nozīmē, ka pilnīga neiejaukšanās nenodrošina stabilu līdzsvaru, kā bieži tiek pieņemts.
Ja medī tikai stirnas, situācija kļūst vēl problemātiskāka. Stirnu populācijai vienlaikus darbojas divi spēcīgi mirstības faktori – medības un plēsonība. Modelī tas bieži noveda pie strauja populācijas krituma un augsta izzušanas riska. Citiem vārdiem sakot, mednieks un lūsis strādā vienā virzienā, bet neviens neregulē pašu sistēmu.
