Ir tādas copes, pēc kurām vakarā mājās noliec makšķeres, nomazgā rokas, paēd vakariņas un pēc dažām dienām jau īsti neatceries, cik zivju noķēri. Un ir tādas, kuras atceries pēc pieciem un desmit gadiem.

Atminies ceļu, cilvēkus, kaut kādu pilnīgi nenozīmīgu degvielas uzpildes staciju, kurā trijos naktī dzēri kafiju, atceries kalnus, sniegu, vēju un teju katru noķerto zivi. Varbūt pat zivis nenoķēri, bet atceries piedzīvojumu kopumā.

Jo ilgāk makšķerēju, jo vairāk saprotu, ka laikam jau tieši pēc šīm sajūtām mēs braucam. Zivis, protams, vajag. Bez tām cope tomēr nav cope. Zivi var nopirkt veikalā. Sanāks lētāk. Piedzīvojumu gan nenopirksi. Man vairākas reizes ir nācies sajust tādus kā lūzuma momentus – apnicis makšķerēt, viss kļūst neinteresants. Tieši šajos brīžos der padomāt par jaunām vietām, ūdeņiem un arī makšķerēšanas stiliem.

Manā makšķernieka karjerā ir sanācis pabūt vairākās valstīs un ļoti atšķirīgos ūdeņos. Zviedrija, Somija, Norvēģijas ziemeļi un arī tuvie kaimiņi. Atklāti sakot, ne visi braucieni bijuši veiksmīgi. Dažos zivju bijis daudz, citos tik maz, ka Latvijā pēc tādas copes diez vai kādam lielītos. Bet interesanti ir tas, ka atmiņā palikuši visi. Zviedrija man saistās ar forelēm, un jau pats fakts, ka brauc ķert zivi citā valstī, rada interesantu sajūtu – nezini, uz ko gatavoties, ko ņemt līdzi. Tas viss kopumā saasina maņas.