Redaktores sleja. Linda Dombrovska: Mednieki no lāčiem nebaidās! Dzīve mežā vairs nav tāda kā agrāk

Dzīve apkārt mutuļo nepārtraukti. Tikko šķiet, ka viena problēma sāk atrisināties, tā vietā jau nāk nākamā. Taču laikam jau tieši tāpēc dzīve ir interesanta – nekas nestāv uz vietas, viss mainās, un arī medību pasaule nav izņēmums.

Pēdējos mēnešos arvien skaļāks kļūst lāču jautājums. Un nē – ne jau mednieki ir tie, kuri pēkšņi masveidā sākuši baidīties no lāčiem. Daudziem medniekiem sastapšanās ar lāci medību laikā jau kļuvusi par ikdienu. Problēma ir citur – sabiedrībā arvien vairāk ir cilvēku, kuri nejūtas droši mežā. Tie ir sēņotāji, ogotāji, mežstrādnieki, tūristi, lauku cilvēki.

Tieši tāpēc ir uzsākta parakstu vākšana iniciatīvai Manabalss.lv Par drošību Latvijas mežos un lāču populācijas ierobežošanu. Tas ir labs instruments, lai saprastu, cik svarīgs šis jautājums ir sabiedrībai un kāda patiesībā ir cilvēku attieksme. Paralēli notiek arī cita iniciatīva – pret lāču medībām. Šobrīd gan atbalsts tai ir ievērojami mazāks.

Taču būtība ir pavisam vienkārša – agrāk vai vēlāk pie jautājuma par lāču populācijas regulēšanu mēs nonāksim. Šobrīd, protams, nav runa par klasiskām lāču medībām tādā formā, kā medī aļņus vai staltbriežus. Ir jāmeklē citi risinājumi, citi mehānismi un citi pārvaldības modeļi.

Lācis pats par sevi nav ne labs, ne slikts. Tā ir savvaļas suga, kas dara to, ko dara lācis. Taču problēma ir tajā, ka to kļūst arvien vairāk, un cilvēkiem ir jāsāk ar to rēķināties.

Pirms desmit vai piecpadsmit gadiem sastapt lāci Latvijas mežā būtu gandrīz sensācija, bet tagad daudzos medību kolektīvos tas vairs nevienu īpaši nepārsteidz. Arvien biežāk dzirdam arī par situācijām, kurās lāči sastopami ļoti tuvā distancē. Nesenais gadījums Viļķenes pusē Limbažu novadā, kur meža darbinieki pēkšņi sastapās ar lāci pavisam tuvu, beidzās laimīgi. Nekas slikts nenotika. Taču cilvēki bija nobijušies. Un tas ir pilnīgi normāli.

Pēc šādām situācijām cilvēki sāk plānot savu ikdienu citādi – izvēlas neiet vieni mežā, atsakās no konkrētām vietām, maina darba organizāciju. Un tas jau var nozīmēt arī ļoti konkrētus finansiālus zaudējumus.

Vai tas ir risinājums? Diez vai.

Tieši tāpēc ir jārunā par reālajiem riskiem un reālu rīcību, nevis jāstāsta pasakas par to, ka lācis nav nekāds plēsējs un ka viņš vienmēr mierīgi izvairīsies no cilvēka. Jā, lielākoties lācis tiešām cenšas no cilvēka izvairīties. Taču tas nenozīmē, ka riska nav.

Kā ļoti precīzi pateica iniciatīvas autors Kaspars Lūsis – jā, arī alnis vai mežacūka var uzbrukt cilvēkam. Bet reti kurš ir dzirdējis, ka alnis cilvēku saplosītu vai apēstu.

Šajā Medību numurā arī mēs pieskaramies šai tēmai. Un, kā vienmēr saku – nav jākrīt panikā un nav jāceļ histērija. Taču ir jāapzinās realitāte. Mežā tagad ir lācis. Un cilvēkiem ir jāsaprot, kā uzvesties.

Nevajag skriet tam pakaļ, taisīt selfijus vai uzvesties tā, it kā tas būtu zooloģiskā dārza eksponāts. Savvaļas dzīvnieks paliek savvaļas dzīvnieks. Jo vairāk mēs par to runāsim mierīgi, saprātīgi un bez galējībām, jo lielāka iespēja, ka spēsim sadzīvot bez traģēdijām.

Šaujam garām!